Pokaiņi

Staru kalns ir augstāka vieta (122 m v.j.l.) no apmēram 30 Pokaiņu pauguraines virsotnēm. Agrāk šeit bijuši tīrumi, no kalna paveras plašs skats uz apkārtni. Šī ir pati labākā vieta, lai ne tikai sāktu iepazīt Pokaiņu pauguraines īpatnības, bet, pats galvenais, aptvertu šīs pauguraines varenību. Kalna augstāka vieta atrodas tikai kādus pārsimts metrus ziemeļos no Dobeles - Īles ceļa. No tā uz kalnu vijas izdangāts saimniecības ceļš, jāvēro, kur likt kāju. Bet tomēr iespēju robežās, jau sākot no ceļa, mēģiniet pavērot debesis uz visām pusēm. Tas ir neaizmirstams skats - redzēt, kā mākoņi drūzmējas lielā aplī ap Pokaiņu pauguraini, bet kāda neredzama barjera nelaiž tos iekšā. Var redzēt, ka viena daļa vēja dzīto mākoņu apliec Pokaiņus pa labi no novērotāja, citi aiziet pa kreisi. Bet vidū mākoņu daudzums vienmēr ir stipri mazāks nekā malās. Nezinu pasaulē tādu otru vietu, kuru iezīmē pašas debesis. Apkārtnes iedzīvotāji apliecina, ka Pokaiņus negaisi parasti apliec. Bet, ja nu pērkons tiem tuvojas, tad sper bargi jo bargi, un sevišķi bargi, ja mākonim izdevies pārvarēt neredzamo enerģijas barjeru, kura iesniedzas augstu jo augstu debesīs virs mākoņiem. Nekur pasaulē nav tik skaista debess juma kā Latvija, jo to grezno savdabīgi mākoņi, kādus citur nesastapt. Šķiet, ka līdz šim visgrandiozāko iespaidu uz maniem biedriem un mani bija atstājusi vairāk niekā 100 km gara Buhtarmas ieleja Altajā, apmēram 10 - 20 km plata un 2 km dziļa. Katru dienu sniegotajās kalnu virsotnēs, kuras robežoja ieleju, plosījās negaisi ar zibeņiem, bet ielejā spīdēja saule. Šeit nav tik varenu sniegbaltu virsotņu, neredzamu dabas spēku iespaids redzams tikpat spilgti, bet toties tas viss notiek samērā mīlīgi, tuvāk latviešu iedabai. Tur, Altajā, likās, ka negaisus nelaiž sev pāri paši kalni. Šeit, Pokaiņos, skaidri redzam, ka to dara ne jau pauguri, bet gan kāda, acīm neredzama barjeru sistēma, kura iesniedzas augstu debesīs, virs mākoņiem. Šīs barjeras veido smalko enerģiju plūsmas, to izpausmes ir visai plašas. Un, kas zina, var būt, ka akmeņu krāvumi Pokaiņu mežā simbolizē šo unikālo debess kupolu pāri Pokaiņu paugurainie. Neredzamās barjeras veido savdabīgas struktūras, varbūt līdzīgas lielām šūnām ar daudzām un dažādām izpausmēm. Tā, piemēram, šīs barjeras veido arī dažādus skaņu kanālus, skaņu necaurlaidīgas, barjeras un arī īpatnas atbalsis no augšas - it kā no debesīm. Pirmā skaņu necaurlaidīgā barjera ir jau Staru kalna pakājē pie bijušo Pastaru māju drupām. Pēkšņi pazūd ceļa trokšņi, nedzird vairs mašīnu rūkoņu, savukārt tie, kuri palikuši uz ceļa, dzird arī to cilvēku saucienus, kuri kāpj kalnā. Bet no paša kalna dažkārt dzird reti sulīgu trīsbalsu atbalsi rietumos - apmēram pēc 0,3 tad 0,5, tad 0,7 sekundēm. Šīs atbalsis nāk it kā no viena punkta, kas atrodas aiz nogāzē augošā meža. Piebildīšu uzreiz, ka šeit minētais ir tikai neliela daļa no apkārtnes akustiskajiem brīnumiem. Pirms turpināt aprakstu, jāatzīstas, ka vārds «Staru kalns» ir pašu pieņēmums. Līdz šim apkārtnes iedzīvotājiem nav izdevies izzināt tā kalna vārdu, kura dienvidu pakājē atradušās Pastaru mājas. Pagaidām vienīgais izejas punkts kalna vārda meklēšanai ir pašu Pastaru māju vārds. Ja nu šīs mājas celtas ģimenes jaunākajai atvasei - pastarītim, tad arī mājas būtu sauktas šai mīlināmā vārdā. Tāpēc māju vārdam jāmeklē cits skaidrojums. Atcerēsimies, ka baltu valodās «pa» agrāk nozīmēja «pie». Piemēram, Paņevežis - pilsēta pie upes Nevēžis, Pasvalis - pilsēta pie upes Svalis. Dažkārt «pa» nozīmē ari «pie» un «zem», kā vārdos padegune, pazode u.t.m. No teiktā izriet, ka Pastaru mājas celtas Staru kalna pakājē. Virs Pokaiņu pauguraines mākoņu sega bija visai izdilusi, un cauri tai lauzās trīs saules stari – viens uz Pokaiņu pauguraini, otrs uz Dobeles pusi, trešais uz pašu Staru kalnu. Skats bija neparasts, un grūti aprakstīt to godbijību, kādu Staru kalns mums iedvesa pret pašas debess apzīmēto vietu. Kalna mugura pacēlās lēzeni kā klona maizes kukulīša pati muguriņa. Šeit vēl nesen bijis tīrums, tagad tas apaudzis ar vībotnēm, pelašķiem, asinszāli un citiem veselībai noderīgiem augiem. Vasaras otrā pusē pastaiga pa šādu pļavu būtu pielīdzināma nedēļai kūrortā. No Staru kalna,kas, kā jau minēju, ir arī Pokaiņu pauguraines augstākā vieta, paveras plaši skati uz Pokaiņu pauguraines mežiem. Tieši dienvidos visai noteikti izdalās Vīnkalni - nozīmīgs Pokaiņu svētvietas centrs. Pa labi no tā tālumā atspīd Immas kalni, daļēji tos aizklāj tuvējais Veču kalns, pār kura pārrakto virsotni iet jaunais lies ceļš. Bet pa kreisi no Vīnkalna neticami baltu mākoņu kupols, caur kuru saule apspīd Pokaiņu svētvietu. Var jau būt, ka «Staru» vārdam - ir vēl otra, jau apslēptāka jēga. Stāvot uz kalna augstākās daļas, ar kompasa palīdzību var iedomāties astoņus starus, kuri veido Auseklītim līdzīgu figūru. Četri no šiem stariem veidotu tā saukto Dieva (arī Zelta, arī Slīpo) krustu ZA-DR un ZR-DA virzienos. Šie virzieni atbilst mūsu senču svētajiem Saules lēktu un rietu virzieniem Vasaras Saulgriežos: Jāņos (ZA un ZR) un Ziemas Saulgriežos - Ziemas svētkos (attiecīgi DA un DR). Vēl divus starus iedomājam senču astronomijai un laika skaitīšanai nozīmīgajā R-A virzienā. Divreiz gadā - Lielajā dienā un Miķeļos - Saule lec tieši austrumos un riet tieši rietumos, šīs dienas dala gadu divās pilnīgi vienādās daļās -vasaras un ziemas periodā. Vēl paliek divi stari, kuri iet Z-D virziena, norāda uz Saules galējo redzamo stāvokli dienā (t.i. - dienvidos) un neredzamo nakti (t.i. - ziemeļos). Neskaitāmi nostāsti apliecina, ka daudzi brīnumaini notikumi atgadās vai nu tieši pusnaktī, vai tieši pusdienas laikā. Mums nezināmu dabas likumu dēļ vai arī tikai sagadīšanās pēc pret katru no minētiem virzieniem var atrast pa nozīmīgai vietai. Senajās svētvietu sistēmās katrs punkts vienlaikus ir gan centrs, gan nobeigums vai mala, gan iesākums. Tāpat kā dzīvē bridis, kad, lasot šo rakstu, ir gan centrs - tagadne -, robeža starp pagātni un nākotni, gan pagātnes nobeigums un turpinājums. Un to pašu var teikt arī par nākotnes sākšanu un turpinājumu. Sacīto sevišķi labi var izjust tieši Staru kalnā. No vienas puses jūs redzat, ka esat it kā milzīgas bļodas (vai amfiteātra) vienā malā, kur dienvidos sākas Pokaiņu centrālā daļa. Bet, aplaižot skatu apkārt, jūs redzat arī to, ka ap jums lielā lokā plešas meži un jūs atrodaties pašā centrā. Neparastā, trīskārtīgā atbalss no Krievu kalna puses liek jums saprast, ka te vēl milzums noslēpumu un būs jāiet vēl tālāk un ļoti tālu, līdz nonāksim līdz pirmajiem Pokaiņu noslēpumu atminējumiem. Šai pat diena netālu uz Dobeles pusi atradām dīvainu pauguru ar trim stāvām un vienu lēzenu nogāzi, līdzīgu Kurzemes svētkalniem. Vai varbūt šeit būtu dedzināti Pokaiņos apglabātie valdnieki? Tuvumā pauguru uzkalniņi nelieli, bet ļoti stāvi, apaļi, šķiet, visi trīs ir vairāk vai mazāk mākslīgi veidoti. Lūdzu atsaukties tos cilvēkus kuriem zināms kaut vai viens vietas vārds Pokaiņu paugurainē, izņemot jau zināmos - Naudas, Ogānu, Vīna un Tuntuļu kalnu. Varbūt vēl zināmi kādi nostāsti, teikas, paša vai citu pārstāstīti atgadījumi vai ari vērojumi. Lūdzu, ziņojiet par to (vai ari zvaniet) pagasta vai rajona bibliotēkai, muzejam vai «Zemgales» redakcijai. Ivars Vīks "Zemgale", 1996.gada 4. janvārī.