Ārlavas evaņģēliski luteriskā baznīca

Senākās liecības par Ārlavas baznīcu atrodamas jau 1383. gadā. 1665. gadā uzcelta jauna baznīca, 1728. gadā tā pārbūvēta, 1777. gadā atzīta par sabrukušu. Tagadējo mūra ēku cēla 1793. gadā, bet pašreizējo izskatu ar gotiskā stila iezīmēm – gara stiepta vienjoma celtne, poligonāla altārdaļa, sakristeja un taisnstūrveida zvana tornis ar poligonālu jumta smaili – tā ieguva 1862./63. gada pārbūvē.

Baznīcas valdzinājums ir tās iekārtā (19. gs.). K. Šēnherta (C. Schönherr) altārglezna «Kristus apraudāšana» (1908; kopija no J. Rētermaņa (J. Rötermann) oriģināla). Baznīcas griesti – īpatnējas segmenta velves, veidotas koka konstrukcijā. Milzīgi liels metāla kroņlukturis (1893) ar greznu kaltu vijumu. Otra – mazāka, grezna misiņa lustra ar 4 eņģeļiem, kas pūš tauri, noslēgumā.

Ērģeles (1848), ievērojamā meistara Augusta Martina darbs, ir ļoti nozīmīgas Latvijas ērģeļbūves vēsturē. Tās pieder pie vecākajiem saglabātajiem meistara instrumentiem. Ārlavas baznīca pamatoti uzskatāma par Ziemeļkurzemes lepnumu, jo tā ir lielākā lauku baznīca. Ap baznīcu – kapi.