Pokaiņi

Septiņdesmitajos gados krievu un amerikāņu kosmonauti, pētot Zemes starojumu, gandrīz vienlaikus nonāca pie secinājuma, ka Pokaiņi ir pasaulē lielākā riņķveida starojuma centrs. ki, ekstrasensi un parka iekārtotāji katru vietu, to atklājot, uztvēra, tādu nosaukumu an deva. Par Pokaiņiem ir dzirdēts daudz nostāstu - tur viss esot savādāk. Stāstītāji mēdz pieminēt gan neparastas parādības, gan lidojošos šķīvīšus. Lai uzzinātu, kas patiesībā ir Pokaiņi, arī «Jaunā Avīze» devās ekspedīcijā uz šo neparasto vietu. Pokaiņi atrodas 14 kilometru attālumā no Dobeles. Iebraucot Dobelē, satikāmies ar gidu - Pokaiņu pārzinātāju Elmāru Ozoliņu. Starojums un krāvumi Amerikāņu kosmonauti septiņdesmitajos gados, pētot Zemi, domāja, ka šajā vietā atrodas padomju raķešu bāze, taču viņiem nebija taisnība, šādu iespaidu radīja Pokaiņu īpašais starojums. Taču tajos laikos par to nerunāja, iespējams, tas pat tika rūpīgi slēpts. Pirms 130 gadiem Dobeles mācītājs Bīlenšteins ar zinātnieku grupu pētīja dīvainos Pokaiņu akmens krāvumus, kas pagājušajā desmitgadē noveda pie daudziem nozīmīgiem atklājumiem. Akmens krāvumi tika pētīti arī Latvijas brīvvalsts laikā, un rakstnieks Kārlis Ieviņš tos ir pieminējis romānā «Pie teiksmotā ezera». Sākotnēji tika pieņemts, ka varbūt tie ir apbedījumu krāvumi, karaļu kapenes. Taču ari šī versija neatbilst patiesībai. Iespējams, nav nejauši, ka Pokaiņi plašākai sabiedrībai «pieteicās» līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viens no lielākajiem Pokaiņu pazinējiem un pētniekiem ir Ivars Vīks. Šobrīd Pokaiņu temoniju ietver septiņus kilometrus gairš apvedceļš, un tā iekšpusē esošā teritorija ir milzīgas svētvietu kopas centrs. Taču Pokaiņi vispirms ir slaveni ar savu īpaši spēcīgo starojumu. 15. septembri Pokainus apmeklēja ļoti pieredzējis, amerikāņu dabaspētnieks Mārtins Greiss. Viņš ir apmeklējis simtiem šādu svētvietu un apgalvo, ka nekur pasaulē nav tik spēcīga starojuma kā Dižās Sejas kreisajā nāsi Pokaiņos. Jaunā, augošā mēnesī Pokaiņi uzlādējas un vecā izlādējas. Viens no apskatāmajiem objektiem ir Mātes akmens. Reiz vecā mēnesī Elmārs Ozoliņš rādījis cilvēkiem, kā jākontaktējas ar akmeni - viņš tam pielicis abas rokas un pa kreiso roku saņēmis tik spēcīgu triecienu, ka tā trīs stundas bijusi stīva. Nākamajā dienā apmeklētāju grupu akmens ar trieciena vilni ir atmetis atpakaļ. Tātad vecā mēnesī Pokaiņi ir ļoti enerģētiski. Savādāk nekā citur Ieejot Pokaiņu mežā, Elmārs Ozoliņš brīdina, ka šeit var apstāties pulksteņi, fotogrāfijās var būt redzami dažādi plankumi un notikt citas dīvainas lietas. Un notika arī - avīzes fotogrāfam Kasparam pārstāja sāpēt kājas, un pie dažiem krāvumiem un objektiem arī šo rindu rakstītājs sajuta kādu īpašu, starojumu. Neskatoties .uz lietaino dienu un visai vieglajiem apaviem, kājas bija sausas, un vakarā bija sajūta, ka drīzāk visu dienu esmu pavadījis sauļojoties, nevis trīs stundas staigājis pa visai mežonīgajiem Pokaiņu mežiem. Šajā apkārtnē sastopami augi, kurus pat botāniķi nepazīst. Pokaiņu apkārtne ir ļoti purvaina, varētu pat teikt - drūma, bet iespējams, tieši šajos purvos ir atrodams Pokaiņu lielais noslēpums. Pokaiņos senatnē ir notikušas dižas lietas. Viena no tām varētu būt klimata un nokrišņu regulēšanas sistēma, otra - kosmisko sakaru sistēma un trešā -Pokaiņi varētu būt milzīgas enerģijas ģenerators. Visā pasaulē ir sastopami milzu veidojumi - gan Ēģiptes piramīdas, gan maiju civilizācijas grandiozās būves, un neviens nevar izprast, kā tās veidotas. Šeit var saskatīt ļoti dziļas sakarības. Objekti un nosaukumi Viens no objektiem ir Kroņa kalns, kura pakāji apjož milzīgi plata akmens upe, ko sauc par Saules jostu. Ir pat uzskats, ka Kroņa kalns varētu būt liels akmeņu krāvums, un iespējams, ka tas vidū ir tukšs. Visi nosaukumi objektiem doti pēdējos gados, jo senie vietvārdi nav saglabājušies. Kā dabas pētnieki, ekstrasensi un parka iekārtotāji katru vietu, to atklājot, uztvēra, tādu nosaukumu arī deva.. Daudzos krāvumos ir sastopami Latvijai neraksturīgi gaiši akmeņi, kas liek domāt, ka tie nākuši no tālienes. Ivars Vīks Pokaiņus uzskata par Eiropas seno svētvietu centru, kurā ieradušies tūkstošiem svētceļnieku, un katrs nesis līdzi akmeni. Tā ir tikai viena no versijām. Daudziem var rasties jautājums – kas ir svētvieta? Svētvieta ir vieta ar paaugstinātu enerģētisko starojumu, kur cilvēks var atgūt veselību un paredzēt nākotni. Pokaiņi ir ļoti maz pētīti, tāpēc nedrīkst noliegt nevienu versiju, jo īpaši tāpēc, ka patiesības par Pokaiņiem pagaidām nav. Daudzi akmeņi ir īpaši apstrādāti, un uz tiem ir redzamas zīmes. Pokaiņos allaž tiek atklāts kas jauns. Dižā seja Mums ir elektrība, elektronika, kabeļi, vadi, slēdži, pogas. Mūsu senčiem to visu aizstāja pauguri, ielejas, āderes un akmeņi. Ļoti tuvu Kroņa kalnam atrodas, šķiet, visunikālākais objekts - Dižā Seja, kas varētu būt kosmisko sakaru nodrošinātājs. Ja mēs pieņemam, ka šī teritorija ir milzīgas sistēmas centrs, tad Kroņa kalns varētu būt šīs sistēmas vadības pults. Visi akmens krāvumi ir novietoti uz āderu krustpunktiem vai enerģētiskām vietām. Teika stāsta, ka sensenos laikos izveidotas divas dievības sejas - viena uz Zemes, otra - debesīs. Amerikāņu kosmiskā zonde ir nofotografējusi Marsu, un vienā uzņēmumā ir redzama milzīga cilvēka seja ar krāvumiem tai blakus. (Par Marsa galvu rakstīsim kādā no nākamajiem numuriem). Nevienam neienāca prātā otru galvu meklēt Pokaiņu mežos. 1996. gadā grupa Rasmas Rozītes vadībā atrada dīķīti, kura gultne ir izbruģēta ar akmeņiem. Tikai 2000. gada pavasari, šo vietu iztīrot, mūsu dabas pētnieki atklāja šo interesanto faktu. Kļuva skaidrs, ka tas ir milzīgs tehnisks veidojums. Dabas pētnieku, zinātnieku un ekstrasensu strīdi un diskusijas par Pokaiņiem turpināsies ilgi. Skaidrs, ka šeit nepieciešams veikt milzīgu pētniecisku darbu. Taču Elmārs Ozoliņš uzskata, ka tas, kurš pirmais investēs līdzekļus Pokaiņos, tikai iegūs. Andris Petrovs Tālrunis 7273094 „Jaunā Avīze”, 29. septembris - 5. oktobris 2001.