Mans dialogs ar mālu sāka veidoties "Latvijas keramikā" 1976. gadā. Togad liktenis mani saveda ar Jāni Pujātu. Viņš kļuva par manu skolotāju.
Latgales keramikas studija, ko nodibināja J. Pujāts Rēzeknē, mums, jaunajiem, kļuva par skolu. Viņa vadībā auga mūsu varēšana un no šīs studijas izveidojās jauno keramiķu paaudze, kurai bija jāsaglābj Latgales keramika.
Lielas nākotnes cerības saistījām ar Latgales keramikas izstādi Maskavā 1982. gadā. To Jānis Pujāts bija izcīnījis un šī izstāde tika pieskaņota starptautiskajam mākslas kritiķu un zinātnieku simpozijam. Savas korekcijas izstādes norisē ieviesa Rēzeknes kompartijas komiteja un kultūras nodaļa, kā ari Latvijas mākslinieku savienība. Mums bija jācīnās lai tiktu uz Maskavu apskatīt šo lielāko keramikas izstādi pēc 2. pasaules kara. Es biju to starpā, kuriem nebija vēlams tur atrasties pašiem.
Jāni Pujātu arvien biežāk centās atturēt no līdzdalības Latgales keramikas atdzimšanas procesā. Mēs savukārt nemācējām aizstāvēt savu skolotāju. Mēģinājums nomainīt Rēzeknes kultūras nama virskundzību pret sadarbību ar Rēzeknes novadpētniecības muzeju bija neveiksmīgs.

Muzeju interesēja uzlabot savu novērtējumu citu muzeju starpā, bet nebija vēlēšanās iedziļināties amatniecības tradīcijās. Es sāku saprast, kā un kāpēc tika pazudināta amatniecība Latvijā. Sāku sevi saukt par podnieku, un lepojos ar to.
1985. gadā pieņēmu Rēzeknes arodskolas uzaicinājumu vadīt podnieku grupas apmācību. Vasaras praksē jau redzēju, ka maniem audzēkņiem ir radusies interese par mālu.
Tovasar Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notika mana otrā izstāde. To biju noorganizējis pats, bez Rēzeknes KP CK "piepalīdzēšanas". 1986. gadā iekārtoju skolā darbnīcu un pilnveidoju apmācības metodes.
1987. gada janvārī ar laikraksta Literatūra un Māksla starpniecību aicināju savus keramikas studijas kolēģus apvienoties podniecības amata izkopšanai, bet saņēmu viņu nosodījumu. Toties skolā man bija pirmais podnieku grupas izlaidums, un Mākslas dienu izstādē piedalījās ari mani audzēkņi.
Vasara paaicināju kolēģus uz savu darbnīcu "Akminīšos". Atbrauca domubiedri. Mūsu skaļo nosaukumu "plenērs" Osvalds Kravalis ierosināja aizvietot ar labskanīgāku un precīzāku - Pūdnīku vasaras skūla. Tā ari darījām.

   1988. gada Pūdnīku vasaras skūlā piedalījās V. Voguls, M. Kronis, A. Preiss, I. žagata., A. Gutāns un puiši no otrās arodskolas grupas. Taisni no "Akminīšiem" braucām uz Jāņa Pujāta bērēm. Padomdevēja un pārliecības uzturētāja vairs nebija.
Togad mēģinājām apvienoties organizatoriski, bet pietrūka īstas gribas un mākas. Mēs vēl nespējām atsaukties ari I. Ziedoņa aicinājumam dibināt amata brālības.
1989. gada vasaras skūla nenotika. Rudenī no dienesta armijā atgriezās pirmā arodskolas izlaiduma puiši. 1990. gadā studijas gatavojās beigt otrā grupa. Sākām visi kopā domāt, ko tālāk darīt.
1990. gada vasarā atjaunojām skūlu "Akminīšos". Piedalījās mani audzēkņi, divas Mākslas akadēmijas studentes un Ojārs Nīmanis no Austrālijas. Pārliecība tālākai rīcībai bija...
1990. gada 28. septembrī Latvijas Kultūras fonda valdes prezidijs apstiprināja kopu Pūdnīku skūla. Mūsu pirmais kopdarbs -izstāde "Nojausmas" Arhitektu namā, Rīgā.
1991. gada Pūdnīku skūlas vasaras pasākumos piedalījās mūsu sešinieks - A. Mežors, J. Māliņš, A. Koroševskis, J. šteimaks, S. Viļums, E. Vasilevskis un D. Grinberga, I. žagata, A. Preiss. Strādājām noteiktas ieceres virzienā un rudenī sarīkojām izstādi "Bļodas" Reiterna namā, Rīgā. Vēlāk mums pievienojās vēl viens no bijušajiem audzēkņiem - J. Vecelis.

Evalds Vasilevskis