Strūžānu Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu draudzes baznīca

19. gs. 30. gados Krievijas cara valdība likvidēja Vecstrūžānu Romas katoļu draudzi un to pievienoja Gaigalavas draudzei, bet 20. gs. sākumā draudze tika atjaunota un uzbūvēta baznīca. 1954. gadā baznīca nodega, bet jau 1958. gadā baznīca tika atjaunota un iesvētīta, taču padomju vara neļāva tai būvēt torņus.

Strūžāni no 1568.gada (līdz 1825.g.) atradās muižnieku Riku īpašumā. Pirmo baznīcu, pēc Gustava Manteifela ( vācbaltu/poļu publicists, vēsturnieks, etnogrāfs, folklorists un izdevējs. Latgaliešu laicīgās literatūras nodibinātājs, Krakovas zinātņu akadēmijas mākslas vēstures sekcijas loceklis) domām, 1780.gadā bija cēlis Dominiks de Riks. 1864.gadā to vecuma dēļ nojauca, un Strūžānu katoļu draudzes teritoriju pievienoja Bikovas draudzei. Tikai pēc pirmā Pasaules kara, tā atkal kļuva par patstāvīgu draudzi.

Tūlīt pēc pirmā Pasaules kara Bikovas prāvests Kazimirs Dovgialovičs uzsāka jaunas koka baznīcas celtniecību Strūžānos. Un dievnama būvdarbus 1923.gadā noslēdza prāvests Vincents Juško. Tomēr 1954.gadā remonta laikā šī baznīca nodega.

Esošo koka baznīcu 1958.gadā uzcēla Strūžānu prāvests Pēteris Vucins, ko tajā pašā gadā iesvētīja bīskaps Pēteris Strods. No 1958.-1968.g. prāvests Vaclavs Ereļs iegādājās trīs mākslinieciski izšūtus procesijas karogus, izgatavoja sudraba ciboriju, veica remontdarbus. No 1978.-1980.g. prāvests Donāts Puncuļs veica remontdarbus un restaurācijas darbus.

Strūžānu katoļu baznīcas plebānija jau esot bijusi pie vecās (pirmās) koka baznīcas. Kad 1865.gadā muižnieks Delvits, kas pēc ticības bijis luterānis, katoļu baznīcu nojauca un tur ierīkoja luterāņu baznīcu, plebāniju pielāgoja skolas vajadzībām.

Pēc pirmā Pasaules kara Strūžānos atkal uzcēla katoļu baznīcu, un vecā plebānija atgriezās katoļu draudzes īpašumā. Savukārt pēc otrā Pasaules kara plebānija atkārtoti atsavināta, tā netika savlaicīgi remontēta un palikusi bez jumta, sagruva. Trīs gadus pēc katoļu baznīcas nodegšanas (1957.gadā) kāda sieviete atdāvināja baznīcai savu māju, kur sāka noturēt dievkalpojumus. Un pēc tagadējās baznīcas uzcelšanas māja pārtapa par plebāniju. (Cakuls, 1997)