Pokaiņi

Ir pagājuši divi gadi, kopš uzrakstīju pirmo bukletu "Pokaiņu mežs". Pienācis laiks rakstīt atkal. Kas mainījies šajā laikā? Pokaiņos, paldies Dievam, fiziskā nozīmē nav mainījies gandrīz nekas. Tas ir tikai apsveicami, jo atbalstu domu, ka šajā mežā viss pēc iespējas jāsaglabā tādā izskatā, kā tas ir nogulējis vismaz pēdējos 800 gadus. Tikai tad mums būs cerība patiešām izzināt, kāda loma Pokaiņiem vai vietai ar pilnīgi citu nosaukumu ir bijusi senatnē. Jāprot būt pacietīgiem, jāpierod pie domas, ka pasaulē viss notiek tādā tempā un secībā, kā to nosaka pasaules kārtība, nevis atsevišķu indivīdu vēlmes. Toties daudz kas šajā laikā ir mainījies manā pasaules uztverē, manā izpratnē par Pokaiņiem, tāpēc arī rakstu atkal. Dokumentāli fakti par Pokaiņiem Pirmo reizi Pokaiņi (Pogkeiņi) minēti jau tālajā 1661. gadā. S. Cimermanis "Pokaiņi Šveices mākslinieka Johana Rūdolfa Šturna skicē "Dabas un vēstures kalendārs 2002. gadam", Rīga, "Zinātne", 2001./ Vācu ķeizara Leopolda I sūtītā delegācija, ko vadīja brīvkungs Augustins fon Meijerbergs, devās no Vīnes uz Maskavu caur Dienvidkurzemi un Viduszemgali. Delegācijā ietilpa arī Šveices mākslinieks J. R. Šturns, kurš dokumentēja zīmējumos pa ceļam redzēto. Ap 10. aprīli ceļa no Lielauces uz Dobeli atradās arī "Pogkeiņi, Kurzemes hercogam piederoša zemnieku sēta". Domājams, ka delegācija pārnakšņojusi Pokaiņu krogā, kurš nodedzis I pasaules kara laikā un atradies vairāku ceļu krustojuma tuvumā, taču tas nav droši zināms. Par to, kas atrodas Pokaiņu mežā, šais materiālos, saprotams, ziņu nav. Dati par pirmajiem izrakumiem Pokaiņu apkārtnē ir no 1868. gada, kad 4. oktobrī Pokaiņu un Vecpokaiņu senkapus pētī Īles barons Otokārs fon Herners, Dobeles mācītājs Augusts Bīlenšteins un Jelgavas mākslinieks Jūlijs Dērings./ M. Atgāzis "Naudītes Pokaiņu apkārtnes senvietas: zināmās, pārbaudāmās, meklējamās", "Zemgale", 1995. gada 15. jūlijs?/ Atradumi pieder zemes īpašniekam fon Herneram, vēlāk atrastās lietas tiek dāvātas Kurzemes provinces muzejam. Kas tad tiek atrasts? Vairāki dzelzs un bronzas priekšmeti: rauknis, šķēpa gals, uzmavas cirvis, arī māla trauka lauska.19. gs. 70.-80. gados vairāki arheologi - konsultanti pieskaita atradumus ģermāņu-gotu kultūrai. Vēlāk, 90. gados, tiek pierādīts, ka priekšmeti saistāmi ar vietējām baltu tautām. 1930. gadā par Pokaiņiem ieinteresējies mākslinieks Arveds Gusārs./ V. Ancītis "Pokaiņu meža burvības", "Senču kalendārs" 1998. gadam, Rīga, 1997./ Ar viņa gādību Pokaiņi ierakstīti Latvijas senvietu reģistrā. Viņš arī norāda, ka mežā uz DA no Veļas kroga atrodas akmeņu krāvumi. Arheologi Pokaiņu apkārtnē strādājuši 1934. un 1937. gadā. Izrakumu vadītājs Ādolfs Karnups, apskatījis mežā dīvainās akmeņu kaudzes, atzinis, ka "tur nekā nevar saprast..." Tajā laikā, dzīvodams pie Zebrus ezera, Pokaiņus izstaigājis arī rakstnieks Kārlis Ieviņš, kurš tos piemin savā grāmatā "Pie teiksmotā ezera./ Rīga, "Daugava", 1995./: "Izstaigāt Pokaiņu mežu mums abiem bija nieka lieta. Šis mežs bija ievērojams ar savādām akmeņu kaudzēm - varbūt senajām kapeņu vietām." Padomju laikā, līdz pat 90. gadu sākumam, par Pokaiņiem kā par senvietu nekas nav zināms. Varbūt tādēļ, ka netālu atrodas armijas tankodroms. Zvēriem bagātie lies apkārtnes meži esot bijuši virsnieku iecienītas labas medību vietas. 90. gadu sākumā firma "Silva" sāk izcirst Pokaiņos mežu. Kailcirtēs un jauno eglīšu stādījumos atklājas, ka atsevišķos pauguros ir ļoti daudz akmeņu kaudzīšu. Virspusē redzami nedaudzi nosūnojuši akmeņi, bet, dzenot vagas ar lielo meža arklu, izrādās, ka lielākā daļa akmeņu atrodas zem zemes. Tātad kaudzes varētu būt senas. Uz Pokaiņiem tiek aicināti dabas pētnieki. 1993. gada novembrī par tiem žurnālā "Liesma" raksta Guntis Eniņš. 1995.gadā sākas masveida publikāciju lavīna par Pokaiņiem. Šajā laikā Dobeles rajonā ierodas senvēstures pētnieks Ivars Vīks. Parādās publikācijas "Pokaiņu meža noslēpums" /"Zemgale", 1995. g. 22. aprīlī/, "Eiropas Meka - Pokaiņos?" /"Jaunā Balss", 1995. g. nov., Nr. 20, 21/, "Svētvietas sāk runāt tad, kad tām jārunā" /"Vakara Ziņas", 1995. g. 17. oktobrī/. Līdzās reālai interesei par šo vietu tajās ir daudz nepamatotu, apstrīdamu spriedumu un hipotēžu. Tās atspēkot cenšas vēsturnieki un arheologi./ M. Atgāzis "Naudītes Pokaiņu apkārtnes senvietas: zināmās, pārbaudāmās, meklējamās" /"Zemgale", 1995. g. 15. jūlijā/, M. Atgāzis "Ai, cūciņa, nerušini"/ "Zemgale" 1995. g. 14. oktobrī/. Lai noskaidrotu, cik ticamas ir dažādās hipotēzes, arheologi ir ar mieru veikt pētījumus. 1996. gada 2. februārī Dobeles rajona padome pieņem lēmumu Nr. 184 "Par Pokaiņu meža statusu un izpēti", nosakot 136.-138. un 140.-146. meža kvartāliem aizsargājamās dabas ainavas statusu. 1996. gada budžetā tiek ieplānoti 1110,- Ls. Pokaiņu meža sākotnējai arheoloģiskajai izpētei. 1996.gada sākumā vēsturnieks Jānis Graudonis izsaka savu sašutumu gan par nepamatotajām hipotēzēm, gan par talcinieku patvaļīgu rīkošanos Pokaiņos: "Pokaiņu mežā - īstenība un izdomājumi" /"Literatūra. Māksla. Mēs." 1996. g. 7. martā/, tas pats arī laikrakstā "Zemgale" 1996. g. 27. aprīlī. Autors atgādina: "Latvijas Republikas likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" nosaka, ka valsts aizsardzībai pakļauti visi jau aizsargājamo objektu sarakstos iekļautie un arī dažādu darbu procesos jaunatklātie pieminekļi. Kultūras pieminekļu izpēti drīkst veikt tikai ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas rakstveida atļauju un tās kontrolē." Kamēr norisinās šī "lietišķā sarakste", Pokaiņos viss notiek. Dziedniece Ilze Jansone pa radio sludina ekskursijas ar lielo autobusu /5,- Ls no cilvēka/ uz Pokaiņiem. Vairākas talcinieku grupas mežā meklē gan akmeņu kaudzītes, gan atsevišķus lielus akmeņus. Interesantākie akmeņi tiek "privatizēti" ar domu - lai kāds nejaušs garāmgājējs neaiznes. Klīst leģendas par sirdsveida, diskveida un citu dīvainu formu akmeņiem, kas neapšaubāmi esot cilvēku roku darinājumi. Kad Pokaiņos viss nomierināšoties, akmeņus atnesīšot atpakaļ. Kopš 2000. gada vasaras Pokaiņu stāvlaukumā ir kases mājiņa, kur varētu eksponēt šos "ūnikumus". Varbūt man nav laimējies pavaicāt īstajiem cilvēkiem, taču, kad talciniekiem sāku taujāt, kad tad nesīs atpakaļ tolaik paņemtos akmeņus, visi skatās viens uz otru un rausta plecus: "Es neņēmu. Pie manis nav. Vai tad kāds ņēma?" Gandrīz būs jāsāk ticēt Vīka kunga rakstītajam, kas man līdz šim likās pārspīlēts: "Pokaiņos nozagti daudzi apstrādāti akmeņi- senās kultūras pieminekļi. Varbūt kādi mākslinieciski izglītoti cilvēki grezno ar tiem savas vasarnīcas, bet daudz ticamāk, ka akmeņi nogādāti pāri Latvijas robežām. Ārzemju tirgos šādus priekšmetus prot novērtēt." /I.Vīks "Nav otras tādas vietas", "Zemgale", 1999.g. 16.janvārī./ Cits jautājums, protams, ir par to, vai šie akmeņi ir dabas rotaļa vai cilvēka roku darbs, jo jebkurās grantsbedrēs lielā skaitā var atrast gan dīvainu formu akmeņus, kuri rosina fantāziju, gan tādus, kuros krāsainas dzīslas veido čūskas, krustus, burtus... Vajag tik rakt! Bet Pokaiņos gan rakt nevajadzētu. 2002. gada vasarā man kāds bijušais talcinieks stāstīja, ka, attīrot zemi ap iespaidīgo Tēva akmeni, trijos dažādos līmeņos ap to esot bijuši izvietoti mazāku akmentiņu apļi. Ja tā ir tiesa, tad gribētu, lai piesakās kāds, kurš ir uzskicējis vai varbūt vismaz nofotografējis tos. Vēsturniekam tas varētu daudz ko pastāstīt. 1996. gada vasarā Pokaiņos strādā arheologi. Pirms šī darba sākšanas tiek publicēts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arheoloģiskā mantojuma ekspertu padomes slēdziens par akmens krāvumiem pie Pokaiņiem/1996. g. 30. maijā, protokols Nr. 15/. Tajā teikts, ka akmeņu kaudzēm varētu būt sekojoša nozīme: 1. Apkārtējo zemju attīrīšana no lielā akmeņu daudzuma. 2. Akmeņu vākšana promvešanai. 3. Kulta vai apbedījumu vietas. 1996. gada 21. novembrī Pokaiņu arheoloģiskās ekspedīcijas vadītājs M. Atgāzis iesniedz Dobeles rajona padomei atskaiti par ekspedīcijas rezultātiem /"Ziņojums par Pokaiņu meža sākotnējās arheoloģiskās izpētes rezultātiem 1996. gadā"/ 137. kvartālā terasveidīgā laukumā tiek uzmērīta 31 akmeņu kaudze. Vienā kaudzē tiek atrastas 2 krama šķilas, bet citā - 32 cm dziļumā virs akmeņiem - māla trauka lauska. Šāds keramikas izstrādājums ir lietots m. ē. I gadu tūkstotī. Tiek ņemti paraugi putekšņu analīzēm. Tie rāda, ka m. ē. I gadu tūkstotī šeit varētu būt bijuši nelieli tīrumi, bet vēlākos laikos ar zemkopību saistīta darbība vairs nav notikusi. Arheologi uzskata, ka akmeņi varētu būt vākti 2.-6.gs., tai pašā laikā, kad veidoti tuvumā esošie uzkalniņkapi. Tiek pieļauta arī doma, ka 13.-16. gs. šeit notikusi akmeņu vākšana piļu celtniecībai, kas zināmu apstākļu dēļ nav realizēta. Tātad viennozīmīgs atzinums par kaudžu veidošanas iemesliem netiek noteikts. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija 1997. gada 9. oktobrī atsūta Dobeles virsmežniecībai dokumentu Nr. 679 "Par Pokaiņu senvietu", kurā sacīts, ka inspekcijas Arheoloģiskā mantojuma ekspertu padome 1997. gada 9. maijā pieņēmusi protokolu Nr. 20: "...ieteikt Pokaiņu meža senvietu iekļaut aizsargājamo arheoloģijas pieminekļu sarakstā." Diemžēl, interneta un datorizācijas laikmeta dokumentu aprite plašajā Latvijā sāk atgādināt to laiku tempus, kad gar Pokaiņiem brauca fon Meijerbergs. 1999. gada 13. oktobrī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija pieņem lēmumu Nr. 576 "Par arheoloģijas pieminekļu saraksta papildinājumiem", kur minēta Pokaiņu senvieta un lūgts "iespējami ātrākā laikā informēt objektu īpašniekus". Kopš 2000. gada 1. janvāra vietu apsaimnieko VAS "Latvijas valsts meži". Kā norādīts uz dokumenta, šīs organizācijas pārvaldnieks V. Banziņš iepazīstināts ar to tikai 2000. gada 12. septembrī, tātad pēc gada... Skaidrības par to, kuri meža kvartāli jāaizsargā un kā tas jādara, VAS galvenajā mītnē Rīgā nebija pat vēl 2003. gada janvārī. Arheologi arī vairs neizrāda interesi par šo vietu. Tā nu var sacīt, ka esam tikpat tālu tikuši kā pašā sākumā. Skaidrs ir tas, ka nekas nav skaidrs. Līdztekus hipotēzēm par akmeņu krāvumiem parādās ideja par Pokaiņu meža īpatnējo enerģiju. Pirmo publikāciju autors par šo tēmu ir ģeoloģijas zinātņu doktors Rišards Griškjāns. Diemžēl, pirmā publikācija, kas ir manā rīcībā, nav datēta /"Kas notiek Pokaiņos?"/ Rakstu sērija "Dobeles kosmiskais noslēpums" publicēta avīzē "Dziednieks" 1996. gada 14.-21. numurā. Gan šī enerģija, gan dīvainās kaudzītes piesaista ļaužu uzmanību. Tāpēc 1996. gada 11. oktobrī Dobeles virsmežniecība adresē rajona padomei dokumentu Nr. 01- 9/170, kurā teikts: "Uz Pokaiņu mežu regulāri brauc organizētas ekskursijas par samaksu Vīka kunga vadībā. Pokaiņu mežu regulāri apmeklē grupas ar vieglajām automašīnām, kā arī individuālie apmeklētāji. /... / Dobeles virsmežniecībai ir problēmas ar šīs teritorijas apsaimniekošanu un uzturēšanu kārtībā./.../ Dobeles virsmežniecība tuvākajā laikā izstrādās teritorijas apmeklēšanas kārtības noteikumus un samaksu, par to informējot pašvaldības." 1997. gada 28. aprīlī tiek izdots virsmežniecības "Rīkojums par pasākumiem valsts meža dabas ainavas aizsargājamās zonas "Pokaiņu mežs" aizsardzībai, saglabāšanai un labiekārtošanai." Nedaudz vēlāk virsmežniecība Pokaiņu apsaimniekošanu uztic SIA "Senatne"- Tērvetes parka apsaimniekotājiem. Kad 2000. gadā izveidojas VAS "Latvijas valsts meži", Zemgales mežsaimniecības Tērvetes iecirknī ietilpst arī Pokaiņu mežs. Šo triju gadu laikā nekāda zinātniska izpēte Pokaiņos nav notikusi, vismaz oficiāli ne. 1999. gada janvārī Dobelē notikusī konference, kurā piedalījās gan matemātikas zinātņu doktors A. Buiķis, gan rajona Tūrisma padomes locekļi, gan virsmežniecības atbildīgie darbinieki, gan talcinieku pārstāvji, tā arī ir palikusi pēdējā. 2001. gada rudenī vairākās rajona Tūrisma konsultatīvās padomes sēdēs tika apspriesti L. Kartunovas un A. Markota piedāvātie Pokaiņu meža izpētes projekti. SIA "GĪS Projekts", ko pārstāvēja A. Markots, piedāvāja akmeņu kaudžu petrogrāfisko izpēti, radioaktīvā fona precizēšanu, topogrāfisko uzmērīšanu, ģeobotānisko izvērtēšanu u.c. darbus. Taču, kolīdz sākās sarunas par finansēšanu, kur Dobeles rajona padome bija gatava piedalīties ar līdzfinansējumu, galveno iniciatīvu sagaidot no vietas saimnieka - VAS "Latvijas valsts meži", tā runas par projekta īstenošanu arī izbeidzās. 2003. gadā VAS ir ieplānojusi Pokaiņiem 3300 Ls, no kuriem 1470 Ls ir paredzēti vietas labiekārtošanai, pārējais - darbinieku algām, telefona rēķinu apmaksai utt. Tātad zinātniskai izpētei - nekā. Dokumentā "Plānotie apsaimniekošanas pasākumi un režīmi", ar ko VAS pārstāvis iepazīstināja mūs, Pokaiņu gidus 2003. gada 12. martā, ir gan runa par rekreācijas pasākumiem, piemēram, jaunu maršrutu izveidi, dabas aizsardzības pasākumiem, mežsaimniecisko un medību darbību, bet ne vārda - par Pokaiņiem kā par arheoloģijas pieminekli un vietas zinātnisku izpēti šajā kontekstā. Notiek laušanās atvērtās durvīs, apgalvojot, ka jāizpēta un jāuzskaita šejienes retie augi un dzīvnieki, lai panāktu vietai kādu aizsardzības statusu. Tikmēr statuss jau ir - arheoloģijas piemineklis. Taču tas prasa pilnīgi citu apsaimniekošanas režīmu un aizsardzību. VAS referāta "Jauna pieeja cilvēka un dabas attiecībām" /aut. nez., nedatēts/, kas nolasīts Parīzē 2002. gada novembrī, Pokaiņi salīdzināti ar Stounhendžu Anglijā un Kārnāku Francijā. Ja pēc arheoloģiskā nozīmīguma varētu tam piekrist, tad pēc apsaimniekošanas režīma un rūpēm par savām kultūras un vēstures vērtībām salīdzināt nav iespējams. Tur - speciāls arheologu noteikts aizsardzības režīms, noteiktas zonas, kuras apmeklē tūristi un citas, kurās apmeklētājus nelaiž. Šeit - brīvi rakšanas darbi, kur un kad katrs vēlas, nevienas arheologu rekomendācijas. Godīgi sakot, izskatās, ka neviens arheologs jau nav izstaigājis visu šo mežu un apzinājis pauguru, krāvumu, akmeņu klājumu savstarpējo saistību un nozīmi. Ar atsevišķo objektu apskati ir gājis tāpat kā trim aklajiem, kurus iepazīstināja ar ziloni, vienam dodot aptaustīt snuķi, otram - kāju, trešajam - ausi. No arheologu puses spēcīgi manāma arī psiholoģiskā barjera - "tur brauc tie ekstrasensi, nenormālie, es jau tur nelīdīšu, citādi kolēģi padomās, ka es arī tāds nepieskaitāms..." Manā izpratnē šim jautājumam vajadzētu pieiet no pilnīgi cita aspekta: ja es šobrīd esmu kompetentākais šajā jomā, tad man jāuzņemas ari vislielākā atbildība lēmumu pieņemšanā un es nekādā gadījumā nedrīkstu stāvēt malā un ļaut, lai manā sfērā rīkojas nekompetentāki cilvēki par mani. TĀPĒC REZUMĒJOT VAR TEIKT, KA VIENĪGAIS ARHEOLOĢIJAS PIEMINEKĻA PIELIETOJUMS PAŠLAIK IR - AKCIJU SABIEDRĪBAS TŪRISMA OBJEKTS, KUR VAR PASTAIGĀTIES NESKARTĀ MEŽĀ, UN VIENĪGĀ ATTĪSTĪBA SAISTĪTA AR TEHNISKIEM LABIEKĀRTOJUMIEM - STĀVLAUKUMU, TUALETĒM UTT. Esam tieši tajā pašā līmenī, kā pirms 8 gadiem, ja neskaita aizvien pieaugošo noslodzi uz vidi. Akmeņi un kaudzītes Pokaiņos un tuvākajā apkārtnē dažādu akmeņu nav trūkums. No ģeoloģijas viedokļa akmeņu atrašanās šajos pauguros ir pilnīgi dabiska. Kā norāda ģeologi 10. Āboltiņš, I. Strautnieks "Pokaiņi ģeologu skatījumā", "Dabas un vēstures kalendārs - 2002", R., "Zinātne", 2001/ šī vieta ietilpst Lielauces paugurainē. Konkrētais paugur-masīvs ir orientēts Ā-R virzienā, tas ir 4 km garš un 1-1,5 km plats. Tas atrodas 85-113 m virs jūras līmeņa./Jāpiebilst gan, ka GPS Pokaiņu augstākajā paugurā rādīja 118 m v. j. 1./ Paugurmasīvs veidojies leduslaikmeta noslēguma posmā, pirms 16-17 tūkst, gadu un pieder pie ledāja frontālajiem veidojumiem. Pauguri sastāv gan no smalkāka materiāla- smilts, grants, gan no daudziem lieliem laukakmeņiem. Kvartāra iežu sega te ir līdz 50 m bieza. Pastāv versija, ka paugurmasīva veidošanās varētu būt saistīta ar lokālu pacēlumu pirmskvartāra iežu virsmā un tektonisko lūzumu senākās iežu slāņkopās. Paugurus veidojošie oļi un laukakmeņi sastāv no tādiem pašiem iežiem kā citur Latvijā: Skandināvijas pussalai, Baltijas jūras gultnei raksturīgajiem granītiem, gneisiem, migmatītiem un citiem. Starp tiem ir arī t.s. "vadakmeņi"- ieži, kuri tagad sastopami Skandināvijā tikai kādā nelielā areālā. Tādējādi var noteikt, no kurienes virzījies ledājs. Tādi ir Ālandu granīti, Viborgas rapakivi u.c. Ar vietas ģeoloģisko uzbūvi varētu būt saistīts arī enerģētiskais starojums, par kuru runā R. Griškjāns. Ledāja darbība varēja aktivizēt seno tektonisko lūzumu, kas atrodas zem ledāja nogulumiem. Kā liecina R. Griškjāna veiktie pētījumi Sibīrijā, augu valsts var reaģēt uz šiem lūzumiem pat tad, ja tie atrodas zem 300 m biezas nogulumu segas /R. Griškjāns "Zemes garozas noslēpumi", "Zinātne un Tehnika", 1984, Nr. 12./ Otrs enerģētiskā starojuma avots varētu būt lielie ganīta laukakmeņi, kuriem ir raksturīga palielināta radioaktivitāte. Šādus akmeņus, kuri, it īpaši migmatīti, reizēm var būt ļoti dīvainas formas, ar dažādam dzīslām tajos, cilvēki senatne tad ari savākuši kaudzītēs Pokaiņos. Pēc kaudzīšu apskates 2001.gada aprīlī jau minētais ģeologs O. Āboltiņš izteica domu, ka akmeņi diez vai vākti celtniecības vajadzībām. Tad nebūtu ņemti stipri sadēdējušie un lielkristāliskie, no kuriem celtai ēkai mūžs nebūtu pārāk ilgs. Dažus svētvietu pētniekus izbrīnījušas noapaļotās formas. Ne jau visi kaudzītēs esošie akmeņi ir noapaļoti, bet lielākā daļa gan, tāpat kā jebkurās grantsbedrēs. Šo darbu veicis lielais ledājs. Kaudzītes sastopamas vairākos Pokaiņu pauguros, bet ne visos pēc kārtas. Parasti tās ir grupās vai arī klāj visu pauguru, kamēr blakus esošais paugurs var būt pilnīgi brīvs no tām. Iespējams, ka vienā paugurā akmeņi lasīti un uz otru nesti. . Katrā kaudzītē, pēc arheologu vērtējuma, ir 10-20 zirga vezumu jeb vairākas tonnas akmeņu. Tātad, ja vienā paugurā ir 30-50 kaudzīšu, bet Pokaiņos kopā - vismaz tūkstotis, var aptuveni aprēķināt, kāds daudzums akmeņu savākts. Jāpiebilst gan, ka mums nav nekāda priekšstata par to, cik ilgā laikā šis darbs ir veikts. Ģeologs I. Strautnieks norāda, ka kaudžu izvietojumā nav saskatāma nekāda sistēma, kā arī nav saistības ar debess pusēm /I. Strautnieks "Pokaiņu mežs", 1996., okt, I. Strautnieks "Laukakmeņu krāvumi Pokaiņu apkārtnē", 1997. g. 10. okt./ Šim apgalvojumam nevar piekrist. Pārbaudot ar kompasu, izrādās, ka kaudžu rindas gandrīz vienmēr izvietotas Z-D vai A-R virzienā. Ja tās savstarpēji krustojas, tad perpendikulāri. Pēc manām domām, jau pašā Pokaiņu izpētes sākumā vajadzēja sameklēt dabā pēc iespējas vairāk kaudzīšu un uzmērīt tās. Redzot, kāds zīmējums veidojas, uz kaudzītēm no augšas raugoties, varētu mēģināt apjaust to veidošanas mērķi. Jāatzīst, ka paša kaudzītes, resp., to virsotnītes atrast arī nemaz nav tik viegli. Tur, kur ir gājusi pāri lielā meža tehnika, kaudzes ir atsegtas, protams, arī daļēji izārdītas. Bet vairākās vietās, kur mežaudze vecāka, nogāze stāvāka un sūnu kārta biezāka, kaudzītes varētu atrasties pilnīgi zem zemes. 2001. gada rudenī kopa ar mērnieci R. Igovenu mēģinājām uzmērīt kaudzītes ar pašu vienkāršāko paņēmienu - lietojot mērlentu un kompasu. Uzmērījām ap 50 kaudzīšu paugurā starp arheoloģisko izrakumu vietu un Laimas galdu. Nācās konstatēt, ka zināma sistēma ir novērojama. Kaudžu rindas stiepās vai nu Z-D vai A-R virzienā, attālumi starp tām bija ap 10 m. Vietām bija novērojamas pat divas paralēlas rindas, pie tam tās iekļāvās reljefa dabiskajā veidojumā - stiepās gar paugura nogāzi vienādā augstumā. Šāda mērīšana ir diezgan darbietilpīga un arī neprecīza, tādēļ 2002. gada septembrī aicinājām talkā Dobeles mērnieci V. Cīruli ar satelīta mēraparātu. Uzmērījām ap 60 kaudzīšu, taču darbu sarežģīja biezā koku lapotne virs galvas: tā traucēja uztvert satelītus. Jāpiebilst, ka VAS "Latvijas valsts meži" līdz šim nav izrādījusi nekādu interesi par šī darba rezultātiem. Tā kā šis process ir ļoti darbietilpīgs, visloģiskāk būtu, ja VAS atrastu iespēju apmaksāt šo darbu LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pasniedzējam A. Markotam, kurš vada studentiem topogrāfijas praksi. Divatā vai trijatā šis darbs prasītu gandrīz mēnesi, bet šādi īsā laikā varētu uzmērīt visu teritoriju un arī studentiem tas būtu gana interesanti. Tā kā VAS peļņa 2002. gadā bijusi pieckārt lielāka nekā 2001. gadā, tad kādu latu taču varētu atļauties atlicināt arī arheoloģijas pieminekļa izpētei, kuru galu galā VAS arī pati apsaimnieko. A.Jaunbelzere "Pārdalīs no mežiem saņemto peļņu", "Lauku Avīze", 2003. gada 30. aprīlī/. Interesantākais atklājums, veicot uzmērīšanas darbus, bija tas, ka daudzviet akmeņi nav vienkārši sakrauti kaudzītēs, bet, īpaši pauguru lejasdaļā, veido terases ap paugura pakāji vai tādu kā bruģa klājumu starp pauguriem. Nevar apgalvot, ka uzmērījām pilnīgi visas kaudzītes šajā nogabalā. Daudzviet likās, ka kaudžu rinda vai grupa varētu turpināties, bet nogāzi klāja kritalas un skaista, bieza sūna. Negribējās to ārdīt un meklēt paslēpušās kaudzītes. Uzskatu, ka akmeņu bruģējums un terases ap pauguriem varētu liecināt par šīs vietas apdzīvotību senatne. Ieleju klajumi ar akmeņiem un valnīši ap pauguriem nav nekas pārdabisks. Grāmatā "Latvijas senākā vēsture" /Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga, 2001./, 143. lpp. attēlotas ar akmeņiem segtas nogāzes Ikšķiles Vīnakalnā un Ķivutkalnā, kas veidotas vairāk nekā pirms 2000 gadiem, agro metālu periodā. Acīmredzot, nolīdzinot pauguru virsotnes, lai varētu to augšdaļā būvēt koka ēkas, izveidojās stāvas, irdenas nogāzes. To nostiprināšanai izmantoja akmeņus, kuru šai apkārtnē netrūkst. Vairākās vietās ieplacinās izklātas ar akmeņiem, acīmredzot, lai tajās uzkrātos ūdens. Dažās vietās šo klājumu augšdaļa tagad ir sausumā, piemēram, Svētavotu ielejā. Tātad laikā, kad klājums veidots, klimats būs bijis mitrāks. Versiju, ka akmeņu kaudzes veidotas, nolasot tos no tīrumiem lai attīrītu laukus, kā neticamu noraida praktiski jebkurš loģiski domājošs cilvēks, pastaigājis pa Pokaiņiem. Līdzena vieta kalna pakājē pie arheoloģiskajiem izrakumiem - 31 kaudze. Tīrumam, kaut mazam, vietas nemaz neatliek. Pašreizējie attālumi starp kaudzīšu virsotnēm ir 7-8 m, bet zem zemes taču katras kaudzes pamatne izpletušies vēl apmēram 1,5 m rādiusā. Tāpat normāls cilvēks neierīkotu tīrumus stāvā ziemeļu nogāzē, kā tas ir Akmeņu ielejā. Galvenā kaudžu rinda stiepjas Z-D virzienā tieši paugurā augšā. Par citām versijām, kam vēl varētu būt domātas akmeņu sistēmas, mēs vēl parunāsim. No līdzšinējā apraksta izriet tikai viens secinājums. Pieņemsim, ka Pokaiņos nav vairāk nekā cita, kā pirms 1,5-2 tūkst, gadu apbūvēti un nostiprināti pauguri. Jau ar to vien, ka šī vieta ir saglabājusies no tik seniem laikiem, tā ir pelnījusi, lai to saudzētu arī turpmāk Enerģētiskais starojums Ja atbraukušajiem Pokaiņu apmeklētājiem jautāju, ko viņi dzirdējuši par šo vietu, atbildēs parasti figurē divi jēdzieni: "akmeņi" un "enerģija". Par akmeņiem jau runājam, pienācis laiks noskaidrot, kas ta par enerģiju. Ģeologa I. Strautnieka versijas par tās izcelsmi ir divas: Zemes garozas lūzums vai lielo granīta laukakmeņu starojums. Ģeologs R. Griškjāns, kurš nodarbojas ar to enerģiju izpēti Latvijā, kuras mēdz dēvēt par "pārdabiskām", atbalsta versiju par lūzumu Zemes garozā. Tas aprakstīts jau minētajā publikācijā avīzē "Dziednieks" 1996. gadā. Turpat iespiesta arī Latvijas karte, kurā attēlots zemes lūzumu un enerģētisko punktu izvietojums . Griškjāna kungs uzskata, ka enerģijas kanāls Pokaiņos varētu sniegties vairāk nekā 200 km dziļi Zemes garozā. Pragmatiķi parasti uzdod jautājumu: kādas frekvences enerģija tā ir? A. Buiķa grāmatā "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam?" /Rīga, "Madris", 2001./, autors min divu veidu viļņus. T.s. Šūmana viļņi, kuru frekvence ir 7,8 Hz, nāk no atmosfēras. To frekvence precīzi sakrīt ar visu zīdītāju smadzenēs esošās epifīzes viļņu frekvenci. Otrs apkārtējās vides signāls nāk no Zemes: ģeomagnētiskie viļņi, kuru stiprums periodiski svārstās. "Tātad bioloģiskās būtnes, arī cilvēks, saņem no apkārtējās vides šo abu tipu signālus, un tas organismā rada atbilstošus inducētos elektromagnētiskos starojumus /signālus/. Savukārt industrializēta apkārtējā vide ar daudziem mākslīgiem apkārtējās vides starojumiem var organismā izraisīt nedabiskus inducētos signālus." /A. Buiķis, 154. lpp./. Lūk, mans skaidrojums, kā darbojas šāds enerģijas mehānisms, nepretendējot, protams, uz absolūtās patiesības statusu. Garozas lūzuma vietā no Zemes dzīlēm nāk pastiprināts starojums. Tas izsauc lielāku kosmiskā starojuma piesaisti arī no augšas. Šīs vietas, kur notiek spēcīgāka enerģijas apmaiņa starp Zemi un kosmosu tādās frekvencēs, kas atbilst cilvēka organisma iekšējam starojumam, var palīdzēt cilvēkam "savest kārtībā"- aktivizēt, harmonizēt viņa iekšējos laukus. Ja šis pieņēmums ir spēkā, tad no tā izriet vairāki secinājumi. Pirmkārt, tas, ka mūsu iekšējais raidītājs uztver tieši šīs frekvences, liek domāt, ka ir kaut kāds, tikai Radītājam pagaidām zināms iemesls, kāpēc mums vajadzīgas tieši tās. Otrkārt, ja vien cilvēks galīgi nav zaudējis spēju rīkoties intuitīvi, pats priekš sevis viņš šādā veidā enerģiju var saņemt pilnīgi individuāli. Nav vajadzīgi nekādi starpnieki - dziednieki, šamaņi, kuri nosaka - tu guli uz šī akmens 20 minūtes, tu uz tā - 40 minūtes. Katrs pats intuitīvi vislabāk jutīs, kurā Pokaiņu paugurā vai kura akmens tuvumā ir patīkami uzturēties un kur labāk ātrāk iet projām. Gluži otrādi, ja t.s. "dziednieks" ir viens no daudzajiem "aitu cirpējiem", ar kādiem pašlaik pilna visa Latvija, viņš otram var nodarīt pat kaitējumu. Liela daļa nodarbojas ar dziedināšanu pašapliecināšanās nolūkos vai, pat vēl trakāk, enerģijas trūkuma dēļ. Tādējādi viņi paši ir spēcīgi enerģijas vampīri, kas intuitīvi ir apguvuši, ka no slima vai citādi novājināta cilvēka /kādi parasti dodas pie dziednieka/, enerģiju paņemt ir vieglāk. Ja kāds atnāk dziedināties Pokaiņos kopā ar šādu šarlatānu, viņš tikai savas neizlēmības dēļ var uzturēties vietā, kas pašam nav īsti piemērota un tai pašā laikā vēl papildus pabarot ar savu jau tā trūcīgo enerģiju šo "vampīriņu". Trešais secinājums: starojuma intensitāte mainās. To ietekmē daudzi faktori, tai skaitā kosmiskie. Saules aktivitātes izmaiņas, kā zināms, izsauc izmaiņas zemes magnētiskajā laukā. Tās ir samērā neregulāras, un viens no apzinātajiem šo izmaiņu periodiem ir 11 gadi. Apskatot Zemes magnētiskā lauka līniju izvietojumu zīmējumos, "uzprasās" vēl viens interesants secinājums. Tajā Zemes pusē, kas pavērsta pret Sauli, šīs līnijas veido tādu kā cepuri, tās ir tuvu viena otrai. Pretējā puslodē, kur ir nakts, šīs līnijas izstiepjas un aizstīdz kosmiskajā telpā. Tātad dienā Saules intensīvajā magnētiskajā laukā arī mums ir intensīvākā darba cēliens. Naktī šis lauks atslābst un gan ļauj, gan arī liek mums atpūsties. Taču visinteresantākās vietas šajā zīmējumā saistās ar saullēkta un saulrieta brīžiem. Tie ir divi "caurumi" magnētiskā lauka līniju zīmējumā... Gan mūsu senčiem, gan daudzām citām tautām ir neskaitāmi ticējumi, kas jādara saullēktā vai saulrietā. "...kāds večuks pēkšņi iesaucās: "No rīta, kad lec Saule, mēs izejam no būdām, spļaujam saujās un paceļam tās pret Sauli." Man izdevās noskatīties un precīzi aprakstīt ceremoniju. /... / Es jautāju, ko tas nozīme, kāpēc viņi tā dara. Veltīgi - viņi atbildēja: "Tā ir darīts vienmēr." Gūt kaut kādu izskaidrojumu nebija iespējams, un man kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņi zina tikai to, ka viņi dara, taču nezina, ko dara.."/K. G. Jungs "Dvēseles pasaule", Rīga, "Spektrs", 1994., 39. lpp./ Senās tautas nemēģina skaidrot, bet mēs varbūt varētu mēģināt. Ja nu cilvēkam ir nepieciešams ne tikai Saules, bet arī kaut kāda veida kosmiskais starojums, tad to ir iespējams saņemt tikai saullēkta un saulrieta brīžos, kad no Saules nākošajā starojuma laukā ir "caurumi". Vēl ir arī Zemes dabiskais pavadonis - Mēness. Tā pievilkšanas spēks izsauc paisumu un bēgumu ne tikai okeānos, bet arī cietajā Zemes garozā. Pēc neoficiālām ziņām, Irbenes observatorijā netālu no Ventspils konstatēts, ka ap 50 km biezā "čaumala" diennaktī "elpo" ar amplitūdu 26 cm, pateicoties Mēnesim. Kādas ir iespējamās sekas? Kā zināms, paisumi ir spēcīgāki pilnmēness laikā. Tātad šai laikā Zemes garoza arī tiek "pacelta" visaugstāk. Varētu domāt, ka šai laikā plaisas Zemes garozā paveras visplašāk un Zemes starojums ir spēcīgāks. Iespējama ir versija, ka pa šīm plaisām pastiprināti izdalās arī kādas vielas, kam arī ir sava nozīme. "Apollona templī atradās orākula mītne, tajā nākotni pareģoja priesteriene pītīja, kas sēdēja uz vara trijkāja virs zemes plaisas, no kuras plūda reibinoši, indīgi tvaiki. Šo tvaiku iespaidā pītija nonāca pusnesamaņā un ekstāzē deva uz apmeklētāja jautājumiem šķietami nesakarīgas, saraustītas atbildes..." /E. I. Šiliņš "Lielo patiesību meklējumi", Rīga, "Jumava", 1999., 334. lpp./ Nākošais svarīgais secinājums: katrā zemeslodes vietā šim starojumu "kokteilim" ir savs, pilnīgi individuāls sastāvs. Tātad kādā konkrētā vietā uz Zemes dzīvojošs cilvēks ir pieradis pie tā, tieši tāpat, kā pie dzīves Kongo džungļos vai Grenlandē. Varbūt šai ziņā pat pastāv kāds iedzimtības faktors, līdzīgi kā rasu pazīmju ziņā. /Varbūt tieši tāpēc, lai students neaizdomātos līdz kaut kam tādam, padomju laikā Ģeogrāfijas fakultātē nedrīkstēja pat pieminēt domu, ka radības kronis cilvēks būtu kaut kādā veidā atkarīgs no tās dabas vides, kurā viņš piedzimis un uzaudzis./ Iespējams, tāpēc ir svarīga katra cilvēka piesaiste savai Dzimtenei. Tieši šajā vietā viņa organisms rezonē ar apkārtējās vides starojumiem, bet citur viņam tie ir par stipru vai par vāju, lai iestātos rezonanse. Kā zināms no fizikas, rezonanse ir ļoti labils stāvoklis: tā iestājas samērā šaurā svārstību diapazonā. Otrs svarīgs apstāklis: šī procesa rezultātā pastiprinās ABAS svārstības, kas rezonē. Tātad, ja, piemēram Pokaiņos nonāk cilvēks, kura biolauku pašfrekvence rezonē ar Pokaiņu frekvenci, pastiprinās gan cilvēka, gan Pokaiņu starojums. Ļoti interesants ir jautājums par to, vai šo svārstību frekvence dabiskā vai mākslīgā ceļā var mainīties tādējādi, ka reizēm šīs vietas starojums var būt arī cilvēkam kaitīgs. Domāju, ka senatnē, kad šajā vietā strādāja zintnieks - zinātnieks, nekas tāds nebija iedomājams. Bez šī gudrā starpnieka šajās īpašajās "tabu" vietās negāja, un speciālists tad galvenokārt palīdzēja cilvēkiem pats, izmantojot savas zināšanas un šīs vietas enerģiju. Ja pienāca ļoti kritisks bridis, viņš aicināja talkā visu savu tautu. Pareizā laikā visi kopā izrunāja pareizos vārdus, atskaņoja pareizos ritmus, lai izsauktu vai novērstu kādus procesus dabā vai sabiedrībā. Nekas netika darīts, lai "pazīmētos"- skat, es to varu, nekas netika darīts eksperimenta pēc - "davai", paskatīsimies, kas sanāks. Vērojot mūsdienu šamaniskās izdarības Pokaiņos, neviļus rodas asociācijas ar kādiem aborigēniem, kas, nejauši ieklīduši atomelektrostacijas vadības telpā, jautri spiež visas podziņas pēc kārtas, absolūti nesaprazdami, kam tas viss domāts un kas varētu notikt, ja netīšām nospiež nepareizo podziņu... Katrs cilvēks, protams, vienu un to pašu enerģijas devu arī uztvers dažādi. Ir tādi, kas var atrasties šādās spēcīga starojuma vietās kā Pokaiņi pat pilnmēness laikā, bet būs arī tādi, kam šī enerģija vispār par stipru. Man ir savs viedoklis par to, kāpēc senatnē cilvēkam varbūt nebija tik ļoti jāuzmanās no šādām vietām kā Pokaiņi un reizē arī, kāpēc mūsdienu cilvēks ir bīstamāks Pokaiņiem nekā mūsu sencis. Apmeklētāju sacītais vairāku gadu garumā pakāpeniski mainās. Ja sākumā sajūsma par Pokaiņiem bija liela, daudziem šeit uzlabojās veselība, izzuda stresa sajūtas utt., tad pašlaik ar katru gadu vairāk, it īpaši saulgriežu laikos, ir dzirdamas sūdzības un pat zināma veida šausmu stāsti, kā cilvēki jutušies pēc Pokaiņu apmeklējuma. Kas tam par iemeslu? Domāju, ka te jāņem palīgā jēdziens "torsionu lauki". Tas ir īpaša veida starojums, ko pašlaik sākuši pētīt fiziķi ./Sk. A. Buikis "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam?", Rīga, "Madris", 38.- 51. lpp./. Šie lauki nepārnes enerģiju, bet informāciju. Torsionu izplatīšanās ātrums ir bezgalīgi liels, to starojums nesamazinās, palielinoties attālumam. Nav arī tādu dabisku materiālu, kas spētu šo starojumu aizkavēt. Šobrīd nav aparātu, ar kuriem izmērīt šo starojumu. Toties ideāls uztvērējs ir dzīva būtne, kas spēj šo starojumu sajust. Krievijas zinātnieki konstatējuši, ka labās vērpes torsionu lauki ir cilvēkam labvēlīgi, ja vien tie nav daudz stiprāki par paša cilvēka laukiem. /Tātad - kas par daudz, tas par skādi./ Bet kreisās vērpes lauki ir cilvēkam kaitīgi, arī pat tad, ja tie ir desmitiem reižu vājāki par paša cilvēka laukiem. Kāds tam visam sakars ar Pokaiņiem? Domāju, ka par svētvietām tiek sauktas vietas, kur no Zemes dzīlēm izplūst papildus enerģija. To uzņemot, cilvēks var vieglāk un ātrāk pieslēgties informatīvajam - torsionu laukam. Kas tad ir šis torsionu lauks? Tā ir informācija par "Dieva plānu"- par likumsakarībām Visumā, kā tas darbojas, kā jārīkojas, lai palīdzētu piepildīt šo Dieva plānu. Senatnē, ja cilvēkiem nebija īsti skaidrs, kā Dievs būtu gribējis, lai viņi rīkojas, viņi nāca uz enerģētiskajām vietām, kur strādāja zintnieki - cilvēki ar īpaši attīstītām spējām, kuri varēja vieglāk pieslēgties pie šīs torsionu lauka informācijas un palīdzēt cilvēkam šaubu brīžos izšķirties, kā rīkoties. Tātad Dieva likumības, pēc kurām iekārtota pasaule, tika respektētas. Otrs uzdevums, ko pildīja šādas vietas - vienkārši iedot cilvēkam papildus enerģijas lādiņu, kad viņš ir slims vai nespēcīgs, jo šajā vietā ir spēcīgāks enerģijas lauks, kur cilvēks var "uzlādēt savas baterijas". Taču vislielākā nozīme ir torsionu lauka vērpes virzienam. Šī, protams, ir tikai mana hipotēze, un es ne tuvu neesmu fiziķis, bet varbūt ir vērts to apdomāt. Šis vērpes virziens nosaka pieejamību informācijai. Mēs sakām - labi un ļauni cilvēki. Nav jau simtprocentīgu neliešu un, tieši otrādi, simtprocentīgu zelta gabaliņu. Tomēr daži cilvēki gadījumos, ja būs izvēle rīkoties godīgi, nemelot, nezagt, nenogalināt vai rīkoties gluži pretēji, galvenokārt izvēlēsies Bībeles baušļos ieteikto rīcību. Citi - gluži otrādi. Auguši, šķiet, tādos pašos apstākļos, dažreiz pat vienā ģimenē, taču pie pirmās izdevības lamāsies, kausies, zags, melos utt. Uzskatu, ka to nosaka katrā cilvēkā ieprogrammētais torsionu lauka vērpes virziens. Kā tas veidojies? Nezinu, taču mans pieņēmums ir, ka pastiprinātu šādu anomāliju veidošanos izraisa cilvēku radītie mākslīgie starojumi vidē, kas iedarbojas uz vēl nedzimušu bērnu mātes miesās, kad cilvēciņš ir ļoti jūtīgs pret dažādām apkārtējās vides izmaiņām. Sava loma varētu būt arī tam, kāds grūtniecības laikā ir pašas mātes noskaņojums, tātad - kādā laukā bērniņš spiests uzturēties /piem., t.s. "negribētie bērni" /. Vai cilvēks var mainīt sava torsionu lauka virzienu dzīves laikā? Atkal nezinu, bet domāju, ka tad jānotiek kaut kam ļoti kardinālam. Vairumā gadījumu, domāju - nevar. Tā nu ir radušies svešķermeņi dabā, radījumi ar pretēju vērpes virzienu, kas krasi atšķiras no visām pārējām "Dieva radībiņām ". Atšķiras ar to, ka apzināti spēj darīt ļaunu. Nekur citur dabā nav sastopams apzināts ļaunums. /Iespējams, ka šī paša iemesla dēļ dzīvniekiem "civilizētajās valstīs" novērojami trakumsērgas uzliesmojumi un citas masveida epidēmijas./ Taču ir vēl viena neparasta lieta. Vienādi torsionu lauki pievelkas, dažādi - atgrūžas. Tātad, ja pēc mums zināmajiem matemātikas likumiem "plus" un "mīnus" neitralizējas un iznāk nulle, te uz neitralizēšanos veltas cerības. Tā kā dabā vajadzētu būt tikai "labajiem" torsionu vērpes nesējiem, tad pretēja lauka īpašniekiem, protams, rodas vēlme apvienoties savā starpā. Ja viņi būtu pa vienam "labo" lauku ielenkumā, varbūt arī nebūtu, kur dēties, nāktos vien pārveidoties. Taču apvienošanās pastiprina kopējo negatīvo lauku. Ļaunuma lavīna aug augumā, un šis lauks tiecas norobežoties no pretējā lauka nesējiem. "Labajiem" viens ieguvums no šādas sistēmas ir. Ja kāds "ļaunais" sūta viņam savu negatīvo domformu, tautā sauktu par lāstu, pretējās vērpes lauks to aizraida atpakaļ. Kāds tam visam sakars ar Pokaiņiem? Vistiešākais. Svētvietas lauks ir ar pozitīvu vērpi. Tādēļ jau tā ir svēta - laba vieta. Šādā laukā pašlaik ierodas tūkstošiem cilvēku ar abu virzienu vērpes laukiem. Pozitīvā vērpes lauka nesēji izraisa Pokaiņos rezonansi, kuras rezultātā pastiprinās abi lauki. Bet pretējā lauka īpašnieki paši atgrūžas no Pokainu enerģijas. Tātad brauciens uz šejieni priekš viņiem ir veltīgs. Sī nav viņiem piemērotā enerģija. Lielāks efekts būtu bijis, ja būtu palikuši Rīgā un kādam tramvajā uz kājas uzkāpuši. Tad arī būtu saņēmuši lielu sev vajadzīgās enerģijas lādiņu. Taču Pokaiņiem šie cilvēki nodara nelabojamu ļaunumu, atstājot šeit savu torsionu pēdas. Vietai tas nāk par apgrūtinājumu, un laiku pa laikam tā ir spiesta pārslēgties kaut kādā attīrīšanās režīmā, lai likvidētu sev svešo informāciju. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka dažiem cilvēkiem Pokaiņi palīdz gan izārstēties, gan intuitīvi pieņemt kādu pareizu lēmumu turpmākajai dzīvei, izmantojot Dieva padomu, bet daži šajā mežā nomaldās, nolauž kurpju papēžus, iznāk no meža galīgi pārskaitušies un konstatē: "Nekā taču tur nebija!" Bija gan, bet - ne priekš viņiem! Vairākiem cilvēkiem, īpaši maziem bērniem, Pokaiņos stipri sāp galva. Domāju, ka tie ir tie, kuriem Pokaiņi vienkārši ir par stipru, resp., šīs vietas lauki ir daudzreiz spēcīgāki par paša cilvēka laukiem. Latvieši - izredzēta tauta? Pirms runāt par Pokaiņiem senatnē, neliela atkāpe par to, kādi ļaudis tad bija tie, kas šo vietu apdzīvoja. Ir dzirdētas domas, ka latvieši ir kaut kas unikāls citu pasaules tautu vidū. Pamatojumi ir dažādi, sākot ar baltu valodas senumu un beidzot ar dziednieku un samaņu blīvumu uz vienu kvadrātkilometru. Latviešu tautai tiešām piemīt zināma unikalitāte. Sākšu ar A. Buiķa domu: "...varbūt viens no iemesliem kāpēc mēs tā mokāmies šajā valstī, ir tas, ka esam aizmirsuši tās esības formas, to esamības pieredzi, ko atstājuši mūsu senči./.../ Citām tautām nav raksturīgi, bet mūsu dainās- "arājs ara tīrumā" un viņam turpat līdzās ir Dieviņš./.../ Tas ir MŪSU Dieviņš. Bet mēs klanāmies uz visām debespusēm, neizmantodami paši savu pieredzi, līdz ar to nespēdami iesaistīt apritē savu senču pieredzi." /86. lpp./ Šeit ļoti labi norādīta mūsu tautas galvenā atšķirība. Citām tautām Dievs ir kaut kur tur augšā, viņš ir gandrīz vai citplanētietis. Pašu dzīve norisinās uz Zemes, resp., tuvāk pazemei- ellei, nevis Dievam. Šīs tautas savas lepnības, pragmatisma vai citu iemeslu dēļ ir nošķīrušas sevi no Dieva. Līdz ar to parādījies dabai svešs jēdziens - hierarhija. Dievs tur, pašā augšā, valdnieks - drusku zemāk tronī, starp Dievu un pārējiem, bet citi - pašā lejā. Latvietim - Indras tīkls, kurā nevar pateikt, kurš ir galvenais, kurš - mazāk svarīgs, jo katrs ir savā vietā un pilda savu lomu Sistēmā. Pilna Māras istabiņ, Sīku mazu šūpulīšu; Kad to vienu kustināja, Visi līdzi līgojās. E. Šiliņš grāmatā "Lielo patiesību meklējumi" to pašu skaidro izsmeļošāk: "Indras tīklu veido bezgalīgs saistošo šķiedru vijums, kas plešas cauri Visumam. Horizontālās šķiedras vijas cauri telpai, vertikālās - cauri laikam./.../Katrā mezglu punktā ir indivīds un katrs indivīds ir kristāliska pērlīte tīkla mezglā. "Absolūtās Būtnes" Lielā gaisma izgaismo un iespiežas ikkatrā kristāla pērlītē. Katra pērlīte savukārt atstaro gaismu ne tikai no citam tikla pērlītēm, bet arī uztver starojumu no visa Universa./.../ Nevar mainīt vienas daļiņas stāvokli, reizē neietekmējot pārējās." /80. lpp./ Otra atšķirība no citām tautām - it kā nav savas rakstības. Vai tad nav bijusi tāda vajadzība nodot informāciju no paaudzes paaudzē? Domāju, ka atkal latvietis ir tuvāk Dieva izpratnei salīdzinājumā ar citām tautām. Pirmkārt, vajadzība pēc rakstības citām tautām sākās ar pārprodukcijas uzskaiti. Ierēdņi uzskaitīja valdniekam atnestos nodokļus - dažādus materiālus labumus, uz māla plāksnītēm, pergamentiem vai akmenī fiksēja valdnieka izdotos likumus. Latvieša sencis dzīvoja racionāli, neradot vienuviet ļoti lielus uzkrājumus, pārprodukciju. Tādējādi viņš ievēroja Dieva likumus, jo Kosmosam nepatīk "aizcietējumi", ne matērijas, ne enerģijas. Tiklīdz aprite apstājas, tā Dieva pasaulē kaut kas ir sagājis greizi, izgājis no aprites. Enerģijas "aizcietējums" organismā -slimība, produkcijas "aizcietējums" sabiedrībā - ekonomiskā krīze, ieroču "aizcietējums" noliktavās - karš. Šādus "aizcietējumus" Dievs cenšas likvidēt, tādēļ mūsu senci, acīmredzot, apzinājās, ka tādus ir bezjēdzīgi veidot. Tas pats taču sacīts arī Bībelē. Līdz ar to mūsu tautai nebija vajadzības pierakstīt, ko kurš atnesis un cik kurš kuram parādā. Nebija arī vajadzības ar rakstu palīdzību izsludināt valdnieku izdotos likumus, jo dzīvoja pēc Dieva likumiem. Otra lieta - informāciju no paaudzes paaudzē nodeva tiešu personisku kontaktu ceļā - ar demonstrēšanu, kā pareizi darīt. Šāda mācīšana ir daudz dzīvāka nekā pastarpinātā, uz papīra uzrakstītā. Bez tam - vissvarīgāko jau nenodod ar tiem vārdiem, kas uz papīra, bet kontaktējoties cilvēkam ar cilvēku. Cik tonnu papīra nav aprakstīts, lai sacerētu filozofiskus traktātus par morāles tēmām, bet vai, tos lasot, esam kļuvuši labāki? Arī mūsdienās, lai cik skaistas mācību grāmatas nebūtu uzrakstītas, klases priekšā joprojām stāv skolotājs, un praktiski no viņa personības ir atkarīgs, kuru zinātni mēs iemīlēsim uz mūžu un kura paliks tikai uz papīra uzrakstīta nedzīva informācija. Bet Dieva likumi, kā pareizi dzīvot - tie nav jāraksta, tie ir katra cilvēka sirdi. Pašlaik jautājums ir tikai - cik lielu ķieģeli mes katrs, sabiedrības divkosīgo likumu ietekmēti, esam savā sirdī šai Dieva "grāmatai" virsū uzlikuši, lai tā neveras vaļā. Visi man labi bija Kad es pati laba biju; Visi man ienaidnieki, Kad es naida cēlājiņa. Mūsdienu zinātnieki sāk pētīt arī ritma ietekmi uz cilvēka psihi. Ir zināms, ka emocionāli dzeja iedarbojas daudz efektīvāk nekā tie paši vārdi, pasacīti parastā valodā. Acīmredzot, tāpēc mums ir nevis prātulas, bet dainas. Ar ko vēl latvieši atšķiras no citām tautām? Visā pasaulē, sākot no Austrālijas aborigēniem un beidzot ar civilizētajiem kristiešiem, eksistē mūžsens mīts par Paradīzi. Tā saturs visiem ir aptuveni vienāds. Sensenos laikos ļaudis ir dzīvojuši apbrīnojami labi - pārticīgi, saskanīgi, bijuši pat nemirstīgi. Tad kāds veicis kādu neatļautu darbību, "sagrēkojis", un Dievs cilvēkus izraidījis no paradīzes. /Sīkāk par šo tēmu var lasīt brīnišķīgajā R. Mūka grāmatā "Paradīzes mīts", Rīga, "Liesma", 1998./ Līdzīgi dažādām tautām visos kontinentos sastopams mīts par grēku plūdiem, kura mūsu tautai arī nav. Ko tas varētu nozīmēt? Palasiet Ed. Virzas "Straumēnus", ko padomju ideoloģija mums aizliedza lasīt. Kāpēc aizliedza? Nekā politiska taču tur nav. Cilvēki dzīvo un dara savus ikdienas darbus. Bet viņi dzīvo saskaņā ar Dieva likumiem, un šī saskaņa ar Dievu ir grāmatas pamatnoskaņa. Vai tad vēl vajadzīga kāda paradīze kaut kur augšā? Tepat uz Zemes Dieva likumi tiek visu laiku ievēroti, tāpēc Dievam nav bijis vajadzības mūsu tautu izraidīt no paradīzes./Iespējams gan, ka mūsu senči nav visu laiku dzīvojuši sev Dieva piešķirtajā zemītē, kas viņiem piemērota pēc Zemes starojuma intensitātes, bet no mūsu paradīzes viņus tad uz laiku ar spēku izraidījušas ne pēc Dieva likumiem dzīvojošas tautas./ Tāpat grēku plūdi. Bībele teikts, ka grēku plūdi piemeklēs tos, kuri grēkojuši. Mūsu senčus, acīmredzot, Dievam nav bijis vajadzības sodīt. Liela nozīme varētu būt arī tam, ka latviešu tradicionālais dzīvesveids saistās ar viensētām. Uzskatu, ka katram cilvēkam, katrai ģimenei, tāpat kā dzīvniekiem, ir sava optimālā dzīves telpa. Tāpat kā plēsoņai lauvai vajag vairākus desmitus kvadrātkilometru, bet zālēdājam pietiek ar nelielāku platību, arī cilvēkam nepieciešama zināma platība, kur izvietot savu biolauku jeb auru. Pilsētā, kur šī dzīves telpa katram cilvēkam ir nepietiekama, sākas cīņa enerģijas dēļ. Katram indivīdam pietrūkst laukumiņa, kur nostāties un izjust saikni ar Zemes enerģētisko lauku. Nesaņemot enerģiju no dabiskā avota, jāsāk tās pārdale, atņemot to citiem. Latvietis ir spējis būt tik harmonisks un nekarot, nenaidoties tādēļ, ka centies arī šajā ziņā neveidot "aizcietējumus" - pilsētas un dzīvojis viensētās. Sava loma ir arī tam apstāklim, ka šeit, acīmredzot, ir latvieša īstā Zemes starojuma frekvence, pie kuras viņš pieradis jau tūkstošiem gadu, paaudžu paaudzēs. Tās tautas, kas klejojušas pa pasauli un atņēmušas citiem dzīves telpu, nevar pierast pie viņām svešās starojuma frekvences /resp., neiestājas rezonanse ar Zemes enerģiju un nevar to pienācīgā daudzumā saņemt/. Tas vairo viņos ļaunumu, naidu, kurš ik pa brīdim jāizlādē. Piemēram, amerikāņi - vispirms izrēķinājās ar vietējiem iedzīvotājiem - indiāņiem, bet tagad ik pa brīdim atkal pasaulē kaut kur izlādē savus ieročus. Kaut kas visu laiku nomoka, bet ar prātu nevar saprast, kas. Vēl viena latviešiem raksturīga īpatnība ir lielā sievietes loma gan sadzīvē, gan arī nozīmīgu lēmumu pieņemšanā. Vaidelotes, priesterienes, saules meitas, raganas - līdz pat šim laikam lielais vairums dziedinātāju, pareģotāju, likteņa lēmēju ir tieši sievietes. Arī prezidente, kuras viedības saknes iesniedzas dziļi mūsu tautas senatnē, tās folklorā. Andris Buiķis raksta: "Sievietes domāšana visspēcīgāka ir intuitīvā puse. Paaugstinot sievietes lomu sabiedrībā, mainītos arī sabiedrības domāšana. Tā balstītos uz intuīciju, nāktu pavisam cita līmeņa risinājumi, nevis tikai tehnokrātiskie." /72. lpp./ Arī man bieži nākas dzirdēt: "Atkal tās tavas emocijas!" Nenoliegšu, daudzreiz emocijas apvaldīt tiešām ir grūti. Bet parasti tas ir tādos gadījumos, kad tu centies kādam dot padomu. Nedari tā, nekas labs nesanāks. Tu saki vienreiz, otrreiz mierīgā tonī - nekādas reakcijas. Tu pacel balsi, un, protams, viņš "uzsprāgst" pretī. Pēc tam, kad notiek tas, no kā tu centies viņu brīdināt, ir jādzird: "Ahā, tu, ļaunā, pierunāji!" Nevis pierunāju, bet skaidri redzēju: šim cilvēkam tiek dota izvēle. Ja viņš rīkosies tā, būs atbilstošas sekas. Taču izvēle - uzklausīt manu padomu vai nē, palika viņa paša rokās. Protams, daudzreiz tieši mana emocionalitāte lika rīkoties man par spīti, bet - kam gan iespītēsi? Manas emocijas gan zināmā mērā izsauca arī savtīgums. Tā kā mēs visi esam saistīti kopējā Indras tīklā, tad gribējās, lai tiktu pieņemts lēmums, kura rezultātā būtu labāk gan darītājam, gan reizē arī man. Bet ko tu padarīsi - katram pašam jāiegūst sava dzīves pieredze un arī jāizšķiras, kuru padomu uzklausīt, kuru -nē. Tagad cietējs ir ne tikai darītājs, bet visi, kas Indras tīklā līdzi līgojas". Dž. Redfīlds grāmatā "Selestīnas pareģojums" /Rīga, "S Grauds, 2002./ saka: "...ikvienam cilvēkam, kuru mēs sastopam savā ceļā, noteikti ir kāda vēsts, kuru šis cilvēks mums grib nodot. Nejaušu satikšanos vispār nemēdz būt. Un tikai no mums vien ir atkarīgs, vai mēs spēsim saņemt šo vēsti un saprast to. " /210. lpp./ Domāju, ka viena no mūsu kļūdām, kas mūs attālinājusi no Dieva likumiem un krietni sarežģījusi mūsu dzīvi, ir tā, ka mūsu prātos teorija un prakse ir divas dažādas lietas. Teorija - mūsu dainas, Bībeles baušļi, skolā mācītais. Bet vai tad man tas jāievēro savā dzīvē, šodien un tagad? Kaut kad, ja būs īpaša nepieciešamība vai īpaši piemēroti apstākļi - ievērošu, bet pašlaik - slinkums. Nekas jau nenotiks, neviens jau nepamanīs, darīšu kā vieglāk un pašam izdevīgāk. Fizikas likumu par brīvās krišanas paātrinājumu, izkrītot no 9. stāva - to der zināt un uzmanīties katru dienu. Ja izkritīšu, tad beigts būšu! Bet nezagt? Neviens taču neredzēs, mani nepieķers! Jāpiebilst, ka daudzos gadījumos, diemžēl, uz Dieva likumu pārkāpšanu mūs spiež tieši sabiedrībā valdošie cilvēku izdomātie likumi, kas ir krasā pretrunā ar Dieva likumiem. Izvēle ir katra paša rokās - kuru no tiem ievērot. Par valdniekiem, kas šos likumus izdod. Kas tad ir bijis cilts vai tautas priekšgalā mūsu senčiem? Visprecīzākais vadoņa nosaukums laikam saglabājies zemgaļiem, tautai, kura nepieņēma kristīgo ticību, kura dzīvoja pārticīgi un bagāti auglīgajā Zemgales līdzenumā un tā apkārtnē, arī Pokaiņos vēl pirms 800 gadiem. Labietis. Tā saucās zemgaļu vadonis, kurš, protams, citu tautu hronikās dēvēts par karali, ķēniņu un tamlīdzīgi. Atļauju jums pašiem iedziļināties šī vārda jēgā, skanējumā un iztēloties, kāda bija dzīve tautai, kuras priekšgalā bija LABIETĪS. Padomājiet arī to, kā viņš tika pie varas! Vai tiešām ar to, ka viņam bija visvairāk materiālo labumu? Kad mēs atkal ievēlēsim Saeimā labiešus? Akmeņi - datori? Otra atkāpe, lai būtu labāk saprotams mans stāsts par Pokaiņiem senatnē, saistīta ar akmeņiem. Skolā mēs mācām bērniem: ir dzīvā un nedzīvā daba. Akmeņi pieder pie nedzīvās dabas. Vai tiešām? Vai būt dzīvam nozīmē ēst un uzbaroties tā, lai citi to var pamanīt, un tad skriet prom? Vai par dzīvību liecina barības vai informācijas apmaiņa? Vai visiem dzīvību raksturojošiem procesiem jānoris tādā ātrumā, lai cilvēks ar savu aci tos varētu pamanīt? Andris Buiķis citē vācu fiziķi V. Ludvigu: "Vīrusi vēl tiek uzskatīti par kristāliem, taču tā jau ir dzīvības priekšpakāpe. " /153. lpp./ Tātad - kur dzīvība sākas un kur tā beidzas? Ko visu gan pelēkais akmens savā garajā mūžā nav pieredzējis. Ja mēs prastu ar viņu parunāt! Sēdējis sava vieta simtiem un pat tūkstošiem gadu un pacietīgi vērojis, kas notiek visapkārt. Taču varbūt arī fiksējis un saglabājis sevī redzēto. Tikai mēs neprotam akmeņu valodu, un tādēļ viņš mums nevar izstāstīt savas atmiņas. Bet varbūt ļaudis senatnē ir pratuši sarunāties ar akmeņiem? Un varbūt daži zinātāji šīs prasmes ir saglabājuši vēl šodien? Pokaiņu Akmeņu ielejā vairākas gaišreģes ir stāstījušas vienu un to pašu; te cīnījies Namejs ar saviem karavīriem. Reāli iespējams fakts, par kuru mēs vēl parunāsim sīkāk. Namejs bija Tērvetes karavadonis, kurš vadīja zemgaļu pēdējās cīņas pret krustnešiem. Tērvete atrodas nepilnu 30 kilometru attālumā no šejienes. Vai neticēt četrām sievietēm, kas katra nāk no sava Latvijas novada, katra bijusi Pokaiņos citā laikā, bet vienā un tai pašā ielejā stāsta vienu un to pašu? Kur viņas ņem šo informāciju? Vērsīsimies pēc atbildes pie zinātnes. Mēs lietojam informācijas ierakstīšanai un glabāšanai datorus, kuros tiek izmantoti mākslīgi - šķidrie kristāli, silīcija kristāli. Vai akmens ir dzīvs vai nedzīvs? Salīdzināsim kristālu ar organismu. Gan kristālā, gan dzīvajos organismos vērojama simetrija. Dzīvais organisms reaģē uz ārējās vides faktoriem, piemēram, spiedienu, un ari kristāls reaģē /pjezoefekts, pjezooptiskais efekts/. Kristāli ir jutīgi arī pret temperatūras izmaiņām. .; Organisms absorbē apkārtējo enerģiju un to pārveido. Arī kristāli to spēj, piemēram, turmalīns pārvērš siltuma enerģiju elektriskajā. Sudraba bromīda kristāli atceras tajos iemūžināto attēlu daudzus gadus. Nitinols /titāna sakausējums ar niķeli/ atceras savu sākotnējo formu. Līdzīgi dzīvajam organismam kristāls spēj augt, baroties un pašatražoties. Kristāls aug līdzīgi DNS dzīvajā šūnā. Tas aug no šķīduma pa spirāli, it kā uztinoties pats uz sevis. Starpība ar dzīvo organismu varētu būt tā, ka kristālā augšana ir kvantitatīva, bet dzīvajā šūnā tai ir kvalitatīvs raksturs. Kristāls nepārtraukti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, sūtot informāciju - dažādas svārstības, izstarojumus. Viens no informācijas apmaiņas paņēmieniem starp cilvēku un kristālu ir t.s. biolokācija /rīkstniecība/. Tad kāpēc gan nevarētu pieļaut cilvēka un akmens informācijas plūsmu mijiedarbību, vēl jo vairāk, ja viena un otra bioritmi no ilgstoša kontakta kļuvuši saskanīgi, viens otram atbilstīgi? Seno kultūru dziednieki izmantoja kristālus, lai pastiprinātu cilvēku psihisko enerģiju, tādējādi veicinot atveseļošanos. Arī tagad ir daudz literatūras gan par to, kā dārgakmeņi var ietekmēt to valkātājus, gan par to, kurš akmens būtu ieteicamāks konkrētas slimības gadījumā. Galvenokārt runa varētu būt par kvarcu - baltu /vai ar piejaukumiem - citās krāsās/ minerālu. Kvarcs sastāv no silīcija dioksīda - izplatītākā minerāla Zemes garozā. Smiltis ir sīki kvarca kristāliņi. Sacementētā veidā tie veido smilšakmeņus. Kvarca kristāli sastopami visdažādākā sastāva iežos, tai skaitā pie mums izplatītajā granītā. Johanness fon Butlars grāmatā "Čukstošais akmens" /Rīga, "Alberts XII", 2002./ raksta tieši par kvarcu. Kvarca kristāli var oscilēt. Radioaparātos un televizoros pjezokvarca kristāli uztver noteiktus raidītāja izstarotus elektromagnētiskos viļņus. "Kvarca kristāliem piemīt spēja uzkrāt milzīgu informācijas daudzumu. Modernajā datorindustrijā silīcijs tiek izmantots kā pamatelements mikročipiem. Kvarca kristāli sairst tikai augsta spiediena un temperatūras apstākļos. Izkusuši tie it kā saglabā atmiņā, ka tiem jāsakust ar tuvāko kristālu, lai veidotu jaunu nevainojamu kristālisko struktūru. Kvarcs var konvertēt enerģiju no vienas formas citā. Kā kondensators tas ir piemērots enerģijas uzkrāšanai, ko vēlāk atkal spēj atbrīvot. Kvarcs reaģē uz enerģijas laukiem un varbūt ari uz cilvēka smadzeņu viļņiem, to var aktivēt pat ar skaņu frekvencēm. Visu cilvēces "svēto akmeņu" sastāvā ir kvarcs, un to funkcionēšana pamatojas uz to pašu pjezoelektrisko principu. No tā izriet, ka aiz leģendām par "čukstošo akmeni" slēpjas nevis māņticība, bet gan augsti attīstīta tehnoloģija, tieši tas, ko mēs patlaban gatavojamies atklāt." /169., 171.-172., 180. lpp./ Slavenais ASV gaišreģis E. Keisijs stāstīja par nogrimušo Atlantīdu. Tās iedzīvotāji izmantojuši kristālus kā enerģijas avotus un uzkrājējus. Uz kristālu pielietojumu balstījās vesela tehnoloģija, kas beigu beigās ķēdes reakcijas rezultātā izraisīja salu nogrimšanu. , Zinot, ka Keisija pareģojumi ir ar lielu piepildīšanās procentu, tā vien gribas saistīt Bībelē minētos grēku plūdus ar atlantiešiem. Varbūt viss norisinājās tā. Zemeslodes attīstītāko tehnoloģiju pārzinātāji apmēram pirms 12 tūkstošiem gadu jeb laikā, kad it kā beidzies pēdējais leduslaikmets /ko neviens no zinātniekiem nav pats pieredzējis/, neuzmanīgi rīkojās ar kvarca kristāliem. Kāda viņu veiktā darbība izraisīja rezonansi visā uz Zemes esošajā kvarcā. Smiltis, smilšakmeņi sāka kust. No iežiem plūstošais siltums izkausēja arī polos esošos ledājus. Zemes iekšieni satricināja spēcīgas zemestrīces. Šo grūdienu rezultātā ari ledus masas tika iekustinātas. Pārmaiņus Zemei pāri brāzās izkausētu iežu un ledus gabalus saturošu okeāna ūdeņu straumes, veidojot tos nogulumus, ko mēs tagad dēvējam par miljonu gadu ilga apledojuma radītiem. Arī Latvijas teritorijā nesen atrasta vieta ar 7 morēnām, resp., 7 apledojumu pēdām, lai gan visu laiku tiek apgalvots, ka ir bijuši trīs ledus laikmeti. Varbūt tomēr viss notika citādāk. Es saprotu, ka tūkstošiem zinātnieku, kuri visu savu darba mūžu pētījuši ledāja atstātos nogulumus, tīri psiholoģiski nav iespējams iedomāties, ka varētu nebūt ledus laikmetu. Taču gan arheoloģijas, gan ģeoloģijas atradumu skaitā ir tādi, kuri neiekļaujas vispārējās teorijas rāmjos. Tie parasti tiek noklusēti... ' Piemēram, nesen lasīju biologa Bena Hobrinka grāmatu "Radīšanas liecības" /Rīga, 2002./, kur minēts fakts, ka nosakot ar esošajām vecuma noteikšanas metodēm vecumu dzīva gliemeža čaulai, tas izrādījies ... 2300 gadu! Taču atgriezīsimies pie akmeņiem. Informācija un arī enerģija tajos senatnē varēja nonākt divos veidos. Pirmkārt, kvarcs, un, iespējams, arī citi minerāli var uzkrāt informāciju, zināmā veidā paši fiksējot to, kas notiek visapkārt. Šo īpašību jau nedaudz izmanto gan arheologi, gan ģeologi /arī tepat Latvijā tas ir darīts/, lai petitu nogulumu vecumu. Ši metode plašāk aprakstīta žurnāla "National Geographic" 2001. gada septembra numurā 83.-101. lpp. Izrādās, tā slēpj sevī arī kādu "knifiņu", kam varētu būt sakars ar Pokaiņiem. Būtība ir šāda. Tiek mērīts laiks, cik ilgi kvarca grauds nogulējis zemē. Atrodoties zem zemes, apkārtējie radioaktīvie elementi "izšauj" elektronus. Kvarca kristāliskā struktūra tos sagūsta, pie tam elektroni tiek piesaistīti regulārā kārtībā pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Analizējot elektronu aizpildītās vietas, var noteikt, cik ilgi kvarcs atradies tumsā pazemē jebpirms cik ilga laika to pēdējo reizi apspīdējuši Saules stari. Šī metode saucas "opticallv stimulated luminiscence". Taču ir viens "bet". Ja šādu kvarca graudu apspīd Saule, visi notvertie elektroni atkal tiek izsisti ārā no savām vietām. Dažu sekunžu laikā Saules gaisma "nostāda kvarca pulksteni atpakaļ uz nulli". Paturēsim prātā šo faktu saistībā ar iespējamo apzināto informācijas ierakstīšanu Pokaiņu akmeņos. Tātad varētu būt, ja senatnē ļaudis lietojuši kvarca "disketes", tad, lai novērstu informācijas izdzēšanos, tās bija jāglabā tumsā. Arī nolasīšana, acīmredzot, jāveic, tās neizceļot Saules gaismā. Secinājums: ir iespējams, ka Pokaiņu akmeņi, it īpaši kvarcu saturošie, slēpj sevī divu veidu informāciju: to, kas kristālos fiksējusies dabiskā ceļā, kā arī senatnes ļaužu apzināti ierakstīto. Otrs kristālu izmantošanas veids – eneŗģijas uzkrāšana. Ir dzirdēta ģeologu versija, ka, ledājam sakrokojot un sabīdot iežu slāņus, deformāciju rezultātā radusies enerģija var uzkrāties kristālu iekšienē. Tātad senatnē norisējušo grandiozo dabas stihiju enerģiju akmeņi akumulējuši un tagad to pamazām izstaro. Dabiska elektrostacija, kuru neprotam izmantot ar tehniskām ierīcēm. Līdzās, protams, iespējamā, bet pagaidām nepierādāmā versija, ka ļaudis senatnē izmantojuši kristālus enerģijas uzkrāšanai /piemēram, no kosmiskā starojuma/ un tad to kaut kādā veidā "izdabūjuši" no akmeņiem un izmantojuši. Vārdu sakot, citas tehnoloģijas, bet varētu būt ekoloģiski nekaitīgākas par mūsējām /ja nu vienīgi beigās sanāca "Černobiļa", kas izraisīja grēku plūdus/... Pieņemsim, ka kvarcs glabā gan enerģiju, gan informāciju. Kā to dabūt ārā no akmens? Mūsdienās to dara tehniskas ierīces. Uzskatu, ka senos laikos cilvēks to darīja bez starpniekiem. Fiziķu grupiņa man izskaidroja "cilvēku valodā", ka tas iespējams pēc mikroviļņu krāsns principa. Zintnieks stāv virs akmeņiem segtās "disketes", pavērsis uz leju savas plaukstas - antenas. Tās izstaro pareizās frekvences starojumu, kurš rezonē ar disketes starojumu. Zintnieka plaukstas var būt reizē raidītājs un uztvērējs. Ja vajag, var informāciju nolasīt, ja vajag - ierakstīt. Lai pietiktu enerģijas šiem procesiem, tiek izmantots no Zemes dzīlēm nākošais starojums. Informācija ir tikpat viennozīmīgi uztverama kā mūsdienu datorā ierakstītā, par ko liecina četru dziednieču stāsts par Nameju pēc vienas un tās paša "disketes" nolasīšanas. Mēs, protams, negribam viņām ticēt, kamēr neesam to pārbaudījuši uz savas ādas. Kāpēc mēs šajos jautājumos esam tik skeptiski? Kad mediķi sūta pie dziednieka ārstēt "rozi", tad esam gatavi noticēt, ka dziednieks ir īpašs cilvēks, kas prot kaut ko tādu, ko mēs neprotam. Bet datori, ar kuriem visi neprot apieties? Vai mēs tagad visi protam apieties ar pašu radītajiem datoriem? Iemaņu apgūšana darbam ar akmens datoru prasītu daudz ilgāku laiku un vairāk pacietības. Būtu jāmācās uzņemt arī enerģiju, ar ko darbināt šo datoru, jo to nevar "ieštepselēt", kā mēs esam pieraduši. Mēs esam gatavi darīt to, ko var paveikt ātri un bez piepūles, bet neesam gatavi ticēt cilvēkiem, kuri varbūt mācījušies akmens datoru saprast visu savu mūžu. Jāatceras, ka arī senatnē zintnieki nebija visi, bet tikai viens vai daži cilvēki uz visu cilti. Tas pats ar kvarca akumulēto enerģiju. Tā nav bijusi vajadzīga materiālu priekšmetu ražošanai, kuras, ja neveido milzīgus uzkrājumus, var mierīgi saražot tāpat ar savu roku spēku un prasmi. Enerģija ir bijusi vajadzīga, teiksim, lietus mākoņu kliedēšanai, ja raža iet bojā un tautai draud bojā eja vai citiem tamlīdzīgiem gadījumiem. Iespējams, darba un laika ietaupīšanai, ceļot kādas lielas būves, kā to vēl pirms 60 gadiem Floridā darījis mūsu tautietis Eduards Liedskalniņš /A. I. Baškevics "Koraļļu pils noslēpumi", "Dziednieks" Nr. 10-13, 1999/.