Pokaiņi

Sabiedrība par nesen vel nepazīstamo Pokaiņi mežu radusies ne tikai plaša, bet arī dziļa interese, jo atradumi tajā var pašos pamatos būtiski izmainīt līdzšinējos uzskatus par Latvijas senvēsturi. Plašus pētījumus sabiedriskā kailā šeit veikuši Latvijas nacionālo vērtību apzināšanas fonda aktīvisti, «Baltā apļa» entuziasti, izcilā seno zinību speciāliste Rasma Rozīte un citi. Par atradumiem Pokaiņos stāsta minētā fonda prezidents IVARS VĪKS. ATRADUMI Ap 14 km uz DR no Dobeles ķēmu pauguraines apm. 400 ha lielā zonā konstatēti apmēram 2000 akmeņu krāvumu. Atsedzot sūnas no dažiem krāvumiem, secināts, ka starp tiem pastāv akmeņiem izlikti «ceļi» un «taciņas». Bez tam atrasts vairāk nekā 10 akmens priekšmetu, kuri tipiski vecākajam akmens laikmetam (paleolītam), piemēram, līdzīgus sirds formas kultā priekšmetus Dienvideiropā datē ar 20.-35. g.t.p.m.ē. Nule lasītais ir pareizs, neapstrīdams un, kā mēdz izteikties mācīti ļaudis, - zinātniski korekts. Tikai no šī «korektuma» lielum lielai lasītāju daļai ne silts, ne auksts. Man grāmatu plauktā atrodas vairākas Padomju Latvijas laikā izdotas arheologu atskaites -skaistas, labi noformētas grāmatas par veiktajiem izrakumiem. Tajās rūpīgi uzskaitīts, zīmēts, fotografēts, kas atrasts. Savā būtībā tie ir inventarizācijas akti. Grāmatas izdotas un iegūlušas plauktos. Mani tomēr krata drebuļi par šo formāli auksto, it kā zinātniski korekto un pārņem sašutuma karstums par to, ka arheologiem un zinātniekiem nebija iespējams izteikt savas domas par atklāto un redzēto. Savā būtībā šāda atskaite ir patiesības slēpšana. Vēstures profesoru Robertu Malvesu padzina gan no Latvijas Valsts universitātes, gan no Zinātņu Akadēmijas par to, ka viņš kolēģiem pārmeta domāšanas trūkumu. Man to Malvesa kungs atstāstīja tā: - Nu, labi, atraksim vēl tūkstoti, divus vai desmit tūkstošus kapu. Iegūsim vēl desmit, simts vai vairāk tūkstošus atradumu un saliksim tos kastēs. Nu, un tad? Vai ir jēga kaut ko meklēt, ja jūs nezināt, ko jūs meklējat? Vajadzīgas jaunas idejas, jauna pieeja... Domāju, ka vismaz Pokaiņos šī talantīgā, bet izstumtā vēsturnieka domas būtu jāņem vērā. Varbūt, izmantojot gadījumu, aicināt izteikties arī zinātniekus, kuriem Padomju Latvijas laikā tas bija liegts. Šobrīd mūsu vēsturē ir dīvaina situācija, kurā amatieri bez vēsturnieka diploma dažkārt sniedz vērtīgākas ziņas nekā diplomētie. Līdzīga situācija grasās veidoties arī Pokaiņos. Septiņus gadu simtus latvju zemes okupanti un viņu dienderi centās visvisādi noklusēt ziņas par mūsu senču izciliem darbiem, veikumiem un varoņiem. Domājošie latviešu cilvēki nedrīkst pieļaut šādas pieejas turpināšanu. Pokaiņi, manuprāt, ir izcili nozīmīga vieta mūsu senatnes izpratnei un latviskās apziņas attīstīšanai. Tauta bez latviskuma apziņas būtu tikai vienā valodā runājošu cilvēku bars. Tauta neveidojas tikai no tautības ieraksta pasē. Manuprāt, daudzas latviešu savstarpējās ķildas, plūkšanās, savstarpēja neiecietība skaidrojama arī tādējādi, ka trūkst tautu saturošās kopības izjūtas - vēsturiskās apziņas, lepnuma par saviem senčiem. Mēs visi esam mucā auguši un pa spundi baroti. Mums visiem mācīts, ka nekad agrāk pirms 1918. gada nav bijis jēdziena par Latvijas valsti, ka atsevišķas ciltis un kopienas par latvju tautu saliedējuši okupanti, kuri te nāca ar uguni un zobenu. Bet vēl agrāk, ja ticēt vēsturniekiem, te dzīvojušas tikai pirmatnējās kopienas. Kā var rasties lepnums par savu tautu un tās senatni, ja vēstures mācību grāmatas sākumos zīmēti drūmi bārdaiņi, kuri, apmetuši ap pleciem grabošas zvērādas, tup alā ap ugunskuru? Pokaiņu meža izpētei savu brīvo laiku veltīja daudzi cilvēki. Lai pētītu, apzinātu un izprastu Pokaiņu meža noslēpumus, labas gribas cilvēki šeit braukuši ne tikai no Dobeles un Rīgas, bet arī no Jelgavas, Engures, Cēsīm, Valmieras, Jūrmalas, Ogres un daudzām citām vietām. Kopējais Pokaiņu izpētei pavadītais laiks vērtējams daudzos simtos cilvēkdienu. Atklātais ir daudzu cilvēku kolektīva darba rezultāts. It īpaši atzīmējot Rasmas Rozītes izcilo veikumu, vēl gribu pateikties daudzajiem labas gribas cilvēkiem un it sevišķi Dobeles rajona patriotiem. Tie, kuri kaut reizi pabijuši Pokaiņos, apbrīno šo vietu, tās neparasto skaistumu un daudzas brīnumainās šīs vietas īpašības. POKAIŅU PAUGURAINE pieder pie Latvijas visskaistākajām vietām. Gājiens pa tās pacēlumiem un nolaidumiem, skati pāri ielejām ir ne mazāk pievilcīgi kā Talsu pauguraine, Ērgļu apkārtnē, Vidzemes centrālajā augstienē vai citās iecienītās vietās. Diemžēl šodien, izcērtot mežu ar novecojušu tehniku un tehnoloģiju, daudzas vietas izskatās sapostītas un apņirgātas. Tomēr, kā saka, katrai nelaimei savs labums. Tieši šī vandāliskā svētvietas postīšana izraisījusi saliedētu latvju inteliģences protestu šajā citādi depresijas pilnajā periodā. Pokaiņu pauguraine ir daļa no plašākas pauguru sistēmas, kuru ģeogrāfi dēvē par Austrumkursas augstieni. Ap šo augstieni ir līdzenums, izskatās, it kā pauguri būtu uz tās uzpūsti līdzīgi kā latvju teikā par kalnu rašanos uz agrāk gludās zemes. Kopējā pauguraine ietilpst jau minētās senču svētvietas - Dobes kalni, Krievu (Krīvu) kalns, Elku kalns, kā arī Zebrus Baznīcas kalns, Spārnu kalns, Immas u.c. kalni. Pauguraines centrālā daļa sākas 1 km D no teikā pieminētām Vecpokaiņu mājām. Par Pokaiņu apkārtni saglabājušās pavisam īpatnas teikas. Tās sākas par «ugunsceļiem» un neparastām parādībām šai pusē. Mūs interesēja pauguraines daļa, kuru aizņem mīklainie akmeņu krāvumi. Tā, pēc mežsarga Aivara Klūgas domām, vērtējama apmēram 400 ha platībā. Šo daļu aizņem daudzi nelieli, apmēram viena augstuma, gareni, vairāk vai mazāk līkumoti pauguri. Tā ap 200 ha lielajā pauguraines centrālajā daļā, ap kuru mežrūpnieki, izmantojot stigas, izveidojuši ap 4 km garu meža ceļa loku, uz labas kartes var saskaitīt apm. 18 vietas ar augstuma atzīmēm no 113 m v.j.l. līdz 80 m v.j.l. Ielejās starp pauguriem bieži nav iespējas ūdeņu notecēšanai. Tās ir mitras, purvainas, dažās turas ūdens pat sausā vasarā. Skatoties no virsotnēm uz ielejām, rodas iespaids, ka tās savītas loku lokos kā ķeltu ornamenti. Pauguri virs piegulošām ielejām paceļas 20 un vairāk metru. Tie apauguši ar īpatnu mežu bez pameža. Ja nebūtu kritalu, varētu domāt, ka jūs pastaigājaties pa koptu parku. Galvenokārt te aug skuju koki, bet sastopami arī ozoli un liepas, retumis pa lazdai. Pēc meža nociršanas iestādītas eglītes. Lielākās no tām jau cilvēka augumā. Diemžēl egļu stādīšana notikusi, pielietojot vandālisku paņēmienu - arot zemi ar lielo meža arklu. Tas izpostījis akmeņu krāvumus, savandījis visu arheoloģiski nozīmīgo slāni tūkstoš gadu, iekams zeme sadzīs. Ko gan mūsu zemītei nav nācies ciest! Abu pasaules karu ierakumi un bunkuri. Arī Pokaiņu pauguros vēl redzam tranšejas, un ne visas dzeloņstieples ir sarūsējušas. Tagad šī mehanizētā ņirgāšanās, mūsu senas svētvietas izpostīšana. Nedomāju, ka šāda «stādīšana» būtu būtiski lētāka par stādīšanu ar rokām, bet par šo postu mums nākošās paaudzes nepiedos nekad. DABAS BRĪNUMI Līdzīgi kā citās senču svētvietās, arī Pokaiņos ir ļoti spēcīgs bioenerģētiskais lauks. Tā rezultātā dažkārt Pokaiņu mežā zaudē sajēgu par apkārtni un apmaldās pat labi meža zinātāji. Kā tautā saka, «piesitas vadātājs». Viena tīri prātīga sieva stāstīja - kādu reizi sēņojot, viņa tā apjukusi, ka pārgājusi pāri diviem lielceļiem, pati to nemanot, un atjēgusies tikai 10 km attālajā Slagūnē. Biolauka ietekmē sēnes te patiešām aug grandiozas. Pats redzēju parasto suņu sēni,-kurai cepurītes diametrs, kas parasti nav lielāks kā 4 - 5 cm, bija astoņas reizes lielāks. Rasma Rozīte stāstīja par baraviku, kurai cepures diametrs pārsniedzis pusmetru. Bet, ak vai, tā bijusi tārpu izēsta. Pokaiņos pērkons sper naparasti bargi. Vietējie iedzīvotāji to zina. Dažviet zibens ienāk zemē gar kāda koka stumbru, tad gabalu iet pa zemes virsu, līdz atrod kanālu ieejai zemē. Parasti šajās vietās apsvilusi zāle. Vecpokaiņu saimnieks stāstīja, ka reiz redzējis tādu zibens izrautu vagu, ka tur varētu kartupeļus stādīt. Parasti virs Pokaiņiem mākoņu ir mazāk kā citur apkārtnē vai to nav nemaz. Maz pasaulē tik spēcīgu svētvietu, kuras atspīdētu debesīs un šo vietu katrs un visi varētu šādā veidā ievērot un novērtēt. Tad nav brīnums, ka šai vietai senatnē bijusi sevišķa nozīme. Vēl šeit pieminēsim kādu citu enerģētisko īpatnību - proti, daudzos skaņu kanālus atbalsi no debesīm, skaņu pastiprinājumus u.c. Pavisam viegli var sarunāties cilvēki, kas atrodas uz dažādiem pauguriem, dažkārt - visai attāliem, jo tos vieno skaņu kanāli un tie stāv t.s. ugunsceļu jeb zelta āderu krustpunktos. PIRMAIS VĒRTĒJUMS Līdz šim iegūtie atradumi veikti galvenokārt ar rokām un grābeklīšiem, nebojājot arheoloģisko slāni. Šobrīd iegūtās atziņas tālākos pētījumus, iespējams, papildinās, iespējams, labos, iespējams, apgāzīs, nākot ar jaunām domām. Jāapzinās, ka Pokaiņu kā vietas izpēte var ilgt vēl ne vienu vien gadu simtu, jo šodienas arheologu iespējas ir pārāk niecīgas, lai varētu pētīt senās svētvietas. Šobrīd izrakumi var nest vairāk posta nekā labuma, tāpēc, pirms ķeramies pie lāpstām, noteikti jāizvērtē, ko tad mēs gribētu uzzināt ,un kā gan iegūtās ziņas izmantot. Latvijā jau tā veikti daudzi izrakumi, kuri mušu tautas apziņai neko nav devuši, bet atstājuši aiz sevis postažu, bedres un to malās izsvaidītus kaulus. Mums jāizstrādā Pokaiņu izpētes stratēģija, apzinoties, ka seno svētvietu enerģētiskā sistēma vēl darbojas ari šodien un var vēl palīdzēt daudziem jo daudziem cilvēkiem. Mums jādomā ne tikai par ziņkāres apmierināšanu šodien, bet arī par tautas nākotni kopumā. Tāpēc, lai mēs varētu izstrādāt Pokaiņu apgūšanas, izmantošanas, pētīšanas, saglabāšanas un atjaunošanas stratēģiju, vispirms jāmēģina izprast to cilvēku domāšanu un iespējas, kuri Pokaiņus, radīja. Nav viegli otrā un trešā gadu tūkstoša mijā dzīvojošiem cilvēkiem izprast senatni, izprast to bez augstprātības, izprast ar cieņu pret senču gudrību. Gudrība, kuru atspoguļo tautas gara mantas, ir krāta gadu tūkstošiem. Mūsdienu cilvēka gudrība atspoguļo tikai pielāgošanos strauji mainīgai pasaules situācijai; ja mēs to pieņemam, tad latviešiem kā tautai jāiet bojā. Pokaiņi ir senču ziedojums tautas nākotnei, mēs nedrīkstam šo izcilo vērtību iznīcināt mirkļa neizpratnes dēļ. BRĪDINĀJUMI Iespējams, ka Pokaiņu kapenēs arheologi neatradīs skeletus, jo senos valdniekus - zintniekus - nodeva ugunsrituālam. Šīs paražas saglabāja kurši vēl līdz 15. gs. Apslēpto mantu meklētājiem nebūtu jācilā Pokaiņu valdnieku pelnu glabāšanas vietas, jo akmens laikmetā vēl nebija ņe zelta, ne sudraba, zintnieki tos sev līdzi neņēma. Liekā greznība un līdz ar to zināšanu un tikumu izviršana sākās faraonu laikos Ēģiptē, turpinājās Tuvējos Austrumos, tad vēlāk pārnāca arī uz Eiropu. Vēl jābrīdina Pokaiņu apmeklētājus necilāt akmeņus un vēl jo vairāk neņemt tos sev līdzi. Ar to jūs varat nodarīt lielu postu gan sev, gan arī citiem, kas saņems šādu dāvanu. Mūsu vecvectēvi kategoriski noliedza kaut ko ņemt no kapiem vai tos postīt. Tā nav māņticība, bet senu zināšanu pārņemšana. Autors savos ceļojumos dažādās Latvijas malās dzirdējis neskaitāmus stāstus par to, cik; bēdīgi klājies tiem, kuri aiztikuši, bojājuši vai nesuši (t.i., zaguši) no kapiem vai miroņiem piederošo. Nav vēlama it nekāda akmeņu cilāšana. POKAIŅU NOZĪME RĪTDIENĀ Šodien Pokaiņi ir mūsdienu vandālisma paraugs. Raugos uz tiem kā uz izcilu vietu tautas apziņas celšanai. Kurš vēlas, var mērkaķi uzskatīt par savu senci, - kairs pats labāk zina savus radurakstus. Man tomēr gribētos uzsvērt, ka esam senas civilizācijas centra; glabātāji un pārņēmēji. Mūsu dainās, teikās un citās gara mantās var atrast daudz apliecinājumu izteikumiem par Pokaiņu nozīmi, senajām zināšanām, to pielietošanas iespējamībām. Pokaiņi var būt tas cements, kas mūsu tautas mugurkaulu padarīs stipru un izturīgu: Var būt, ja Pokaiņus saglabāsim, ja apzināsimies vietas spēku un pratīsim to likt lietā - mūsu apziņas, veselības un garīgā spēka veicināšanai. Pokaiņus šobrīd posta smagā meža tehnika, ar novecojušu tehnoloģiju izstrādājot mežu. Apmēram puse no Pokaiņu teritorijas, tostarp visai nozīmīgas vietas, vandāliski izpostītas ar lielo meža arklu. Šī gada pavasarī, pateicoties Dobeles entuziastu aktivitātēm, uz laiku meža aršanu pārtrauca, bet oktobra sākumā to atkal atjaunoja. Vēl arvien nav panākts neviens lēmums par Pokaiņu postīšanas pārtraukšanu. Diez vai šādu situāciju sapratīs nākamās paaudzes. Jebkurā citā civilizētā Rietumeiropas zemē, ne tikai Francijā vai Spānijā, atradums, kas būtu kaut vai simtā daļa no Pokaiņu vērtības, tiek uzņemts kā nacionālie svētki. Tur dodas ne tikai interesenti, bet arī prese, radio, TV, parlamenta locekļi un arī prezidents. Tik augstu viesu Pokaiņos nav bijis, bet gods kam gods, Dobeles rajona padomes deputāti šeit bijuši vairākkārt, un, pateicoties rajona pašvaldībai, izdevies panākt vandālisma pagaidu pārtraukšanu. Bet Pokaiņu postīšanas pilnīgai izbeigšanai vajadzīgi stiprāki lēmumi. P. S. Ludzu atsaukties visus, kuriem ir kādas ziņas vai novērojumi Pokaiņos. Dariet tās zināmas redakcijai, rajona centrālajai vai sava pagasta bibliotēkai. Ivars Vīks „Zemgale”, 1995. gada 16. decembrī.