Pokaiņi

Neesmu ievērojis, vai mākoņi Pokaiņu mežam patiešām iet apkārt, kā to stāsta, bet to, ka Zemgales senvēstures izdibināšanai te atmosfēra kļuvusi mazliet labvēlīgāka, gribētos gan teikt. Ir sākušies izrakumi. Sākam ieskatīties liecībās, ko saglabājusi Pokaiņu zeme un akmeņi. Pirms tam, tikai staigājot, vērojot un pārspriežot, Pokaiņu akmeņu kaudzes ir likušās neizprotamas. Tādēļ radušies dažādi Minējumi un pieņēmumi Par Pokaiņu mežu pēdējos gados rakstīts daudz, un lasītājam var rasties iespaids, ka akmeņu kaudzes mežā būtu tikai pēdējos gados atklātas. Kā izrādās, pirmais mums zināmais pieminējums par tām rakstos ir parādījies 1869. gadā, un tā autors ir Augusts Bīlenšteins. Vācot materiālus savam rakstam par Zemgales un Kurzemes pilskalniem un pārbaudot vietas, kuras tautā par pilskalniem sauktas, viņš kopā ar prāvestu Augustu fon Rezonu (August von Raisori) apskatījis ne tikai Spārnukalnu pie Spārnu ezera un Oganu pilskalnu, bet arī visu teritoriju starp Oganu māju kopu, Sesavas upi, Dobeles - Īles ceļu un Pokaiņu krogu. Augusts Bīlenšteins iepazinies arī ar Bērzukalnu, Naudaskalnu, sevišķu uzmanību Pokaiņu mežā pievēršot Grābeņu kalniem, kur līkloču gravās pamanījis ūdeņu atskalotus akmeņus, kas atgādina bruģi. Šie bruģi tautas fantāzijā rosinājuši domu par tur kādreiz pastāvējušu pilsētu. Vietām akmeņi esot sakrauti gandrīz kā kaudzēs, un kaudzes pa daļai pāraugušas ar sūnu. A.Bīlenšteins uzskata, ka bruģi un kaudzes radušies ģeoloģisku procesu rezultātā. Sniegam kūstot un lietum līstot, tās atsegušās. Pokaiņu meža akmeņu kaudzes kā arheoloģisku objektu pirmais 1930. gadā reģistrējis mākslinieks, vēlākais Latvijas vēstures muzeja darbinieks Arveds Gusārs, kurš Pieminekļu valdes uzdevumā vācis ziņas par senvietām Īles un Naudītes pagastos. Viņš apraksta akmeņu kaudzes mežā uz austrumiem no Veļas kroga, taču maldīgi pieskaita tās akmeņu krāvumu kapiem. Arheologs Ādolfs Karriups 1937. gada vasarā, Pokaņu un Jāņoganu 2. - 6. gadsimtu uzkalniņkapu pētīšanas laikā, no mežsarga Pētera Studenta un vietējiem ļaudīm dabūjis zināt, ka «Pokaiņu mežā - akmeņu kaudzes, pa 10 - 20 vezumu katrā». 1937. gada izrakumu dalībniece, arheoloģe Lūcija Vanķina 1979. gadā stāstīja, ka Ā.Karnups gājis kaudzes raudzīt, cerēdams atklāt vēl kādus nezināmus kapu uzkalniņus. Atgriezies pēc ilgāka laika un teicis, ka redzējis tikai akmeņu kaudzes, kuras mežā stiepjas tālu un «tur nekā nevar saprast». Aizsargājamo pieminekļu sarakstā kaudzes nebija iekļautas. Tādi objekti tajā laikā ne aizsargāti, ne pētīti netika arī citās valstīs. Tā tas turpinājās arī pirmajos pēckara gadu desmitos. 90. gados, sākoties kailcirtēm Naudītes mežos, kaudzēm pirmais uzmanību pievērsa mežsargs Aivars Klūga, parādot tās Guntim Eniņam, kurš 1993. gada žurnāla «Liesma» 11. numurā izvirzīja jautājumu par kaudžu nozīmi un izcelšanās laiku. Pēc viņa domām, akmeņi varētu būt vākti dzimtlaikos būvēm vai ielu bruģēšanai. Daļa man akmenī. Sevišķi aktuāla Pokaiņu meža akmeņu kaudžu aizsardzība kļuva, sākoties meža aršanai. Kļuva skaidrs, ka izpostot kaudzes, būs zudusi svarīga informācija par senatni. Nevarēja taču izlikties, ka par šīm akmeņu «čupām» mums nav nekādas daļas. Nāk prātā senā, noslēpumainā tautasdziesma «Daļa man ūdenī, Daļa man akmenī, Tik vien daļas man nebija Savā tēvu zemītē. Šķiet, tā runā par katra sabiedrības locekļa pienākumu ziedot. Arī mums jāziedo nedaudz no saimnieciskā izdevīguma par labu kultūrai. Pirmais par akmeņu kaudžu aizsardzību laikrakstā «Zemgale» 1995, gada pavasari rakstīja Ivars Vīks. Par to saglabāšanu un zinātnisku izpēti tai laikā iestājās Dobeles novadpētnieki, arheologi. Apzināšanā darbojās Rasma Rozīte. Ivara Vīka rakstos un intervijās dominēja fantastiska hipotēze par akmeņu kaudzēm kā milzīgu, ļoti senu uz senāko akmens laikmetu attiecināmu starptautiskas nozīmes kulta objektu. Šādam pieņēmumam dotie pierādījumi izrādījās tikai šķietami un neapstiprinājās. Pokaiņu mežs ar daudzajām akmeņu kaudzēm ir senvietu kompleksa daļa. To nevar ne aplūkot, ne aizstāvēt no izpostīšanas, ja norobežosimies no senatnes pieminekļiem, kas atrodas līdzās. Pokaiņu meža ziemeļpusē (Poķaiņi, Vecpokaiņi, Jāņoganas) ir trīs kapu lauki, kur apbedīšana notikusi no 2. līdz 6. gadsimtam. Katrā kapulaukā ir no diviem līdz desmit uzkalniņiem, kopā - 15. Tur akmeņu iežogā, kas aptver uzkalniņu, guļ seno zemgaļu senči. Par Īles un Naudītes apkārtnes uzkalniņkapiem «Zemgales» lasītājiem stāstīju pagājušā gada 15. jūlija un 1.4. oktobra laikraksta numuros. Var teikt, ka Pokaiņu meža akmeņu kaudžu rajons ir agrā un vidējā dzelzslaikmeta uzkalniņkapu ieskauts. Tā kā tuvumā ir gan Oganu pilskalns (pilene), gan 3-4 kilometrus uz dienvidiem Spāmukalna pilskalns - 13. gadsimta Spāŗnenes zemes galvenais centrs -, šīs akmeņus kaudzes ir īpašas uzmanības vērtas. Tā kā nebija pieminekļu aizsardzības iestāžu lēmuma par to aizsardzību, meža aršana vairākās vietās turpinājās. Tādēļ Latvijas Zinātņu Akadēmijas prezidents Tālis Millers bija uzdevis arheologam, habilitētam vēstures zinātņu doktoram, profesoram Jānim Graudonim dot savu slēdzienu par minēto objektu. Saziņā ar Valsts kultūras pieminekļu; inspekcijas ekspertu padomi tas arī tika izdarīts. Pēc viņa ieteikuma Dobeles rajona padomes deputāti 1996. gada 19. janvāra un 2. februāra sēdēs pieņēma lēmumu Naudītes apgaitas vairākos kvartālos, kur ir akmeņu kaudzes, noteikt aizsargājamas dabas ainavas statusu. Budžetā tika paredzēti 1110 latu Pokaiņu meža sākotnējai izpētei. J.Graudonis 1996. gada martā un aprīlī laikrakstā «Literatūra. Māksla. Mēs» un «Zemgale» deva kritisku apceri par 1995. gadā dažādos preses izdevumos publicētajiem rakstiem, kuri no arheoloģijas un vēstures zinātnes viedokļa ir nepieņemami un maldina lasītājus. J.Graudonis ir pirmais, kurš izteica stingra pārliecību, ka Pokaiņu meža akmeņu kaudzes radušās, senajiem zemkopjiem brīvējot laukus no akmeņiem. Līdzīgus laukus viņam bijusi izdevība redzēt zinātnisko komandējumu laikā ārzemēs. Esam pieraduši domāt saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem. Tādēļ par senajiem tīrumiem Pokaiņu mežā spriedām visai atturīgi. Ierosinošas bija apzināšanā iegūtās vietējo iedzīvotāju liecības. Vecpokaiņu saimnieks Ansis Grīnhofs (dzimis 1927. gadā) liecināja, ka viņa tēvs Ludvigs Grīnhofs un vectēvs mežkungs Gotfrīds Grīnhofs stāstījuši - Pokaiņu mežā kādreiz bijuši tīrumi. Līdzīgu nostāstu pierakstīju 4 kilometrus attālajās Īles Rakažu mājās. Vai šie nostāsti ir lauku cilvēku prāta spriedumi vai atskaņa no tālas vai nesenas pagātnes? Vai šajos un citos nostāstos ir kāds patiesības grauds? Šķiet, ka atbildi varētu rast pēc izrakumiem dažādās Pokaiņu meža akmeņu kaudžu izplatības vietās. No attīrītiem akmeņiem līdz miežu putekšņiem Pokaiņu arheoloģiskā ekspedīcija, kuru organizēja Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Arheoloģijas nodaļa sadarbība ar Dobeles novadpētniecības muzeju, no 1996. gada 27..jūnija līdz 27. jūlijam veica sākotnējo arheoloģisko izpēti Pokaiņu mežā. Izrakumus finansēja rajona padome. Izrakumu mērķis - skaidrot Pokaiņu mežā atklāto akmeņu kaudžu veidu, izcelsmi un hronoloģiju. Par ekspedīcijas sastāvu laikrakstā jau rakstīts iepriekš. Īpaši jāpiemin ekspedīcijas tehniskais vadītājs Normunds Grasis, kurš kopā ar Valdi Bērziņu pildīja arī zīmētāja pienākumus. Nesavtīgu palīdzību ekspedīcijai sniedza daudzi, taču sevišķi jāpateicas arheologiem vienmēr draudzīgajai un izpalīdzīgajai skolotājai Lidai Ķesterei, kura jau otro gadu dod patversmi ekspedīcijas velosipēdam, kurš garantē iespēju jebkurā, brīdī nokļūti no Rīgas līdz Pūkainiem un, atpakaļ. Izrakumi notika Naudītes pagastā, ap, 300 metru uz dienvidaustrumiem no Caunu mājām, Dobeles mežniecības Pokaiņu apgaitas 137. kvartālā. Šeit pauguriem un gravām bagātā apkārtnē, lielā platībā (galvenokārt 136., 137. un138. kvartālos, kā arī 130., 131. un132. kvartālos) sastopamas akmeņu kaudzes, kuras pieskaitāmas līdz šim Latvijas teritorijā arheoloģiski nepētītam pieminekļu tipam. Ziemeļeiropā tās dēvē par lauku tīrīšanas kaudzēm. 137. kvartālā izrakumiem bija izraudzīts terasveidīgs laukums lēzenā pakalnā un tā austrumu nogāzē, kur ap 70 x 100 metru lielā platībā atrodas 31 akmeņu kaudze. Attālums starp blakus esošo kaudžu centriem parasti svārstās no 8 līdz 11 metriem. Starp mazākām kaudzēm, kas atrodas nogāzēs,- ap 5 metriem. Ir uzņemts kaudžu situācijas un izvietojuma plātis. Izpētītas trīs kaudzes, atsedzot 71 m2 lielu platību un izdarot terases augšmalas griezumu. Akmeņu kaudžu diametrs ir no 2 līdz. 4,5 metriem, augstums - 40 - 80 cm. Tās sastāv no laukakmeņiem, kuru diametrs ir 15 - 60 cm. Akmeņi krauti bez īpašas sistēmas jeb samesti 3 - 6 kārtās. Lielāki akmeņi dažkārt pieslieti kaudzes sānos. Īpaša zemes vai smilšu uzbēruma trūkst. 20 - 60 cm dziļumā atrastas ogles, dziļākā daļā - vāji saglabājušās pelnu paliekas. Divas no kaudzēm it kā ieaugušas zemē un nevar būt jaunākos laikos cēlušās. Līdzīgu akmeņu kaudžu pētījumos Ziemeļeiropā esošā pieredze liecina, ka šādās kaudzēs datējošus priekšmetus neatrod. To hronoloģijas noteikšana balstās uz C14 - un putekšņu analīzēm. Atrokot ceturto kaudzi, atradām divas zemas kvalitātes krama šķilas, kas hronoloģijas noteikšanai datus nedod. Mūsu nelielajos arheoloģiskajos izrakumos par ārkārtēju veiksmi jāuzskata 19. kaudzē 32 cm dziļumā virs akmeņiem atrastā nelielā māla lauska, kas pēc Latvijas arheologu, senās keramikas speciālistu I. Cimermanes un A.Vaska atzinuma pieskaitāma bezripas gludinātai keramikai. Šāda keramika Latvijā ir lietošanā mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī. Laimīga atradēja ir Silvija Tilko, pieredzējusi ekspedīcijas dalībniece. Ar izrakumu vietu un ar apkārtni 14. augustā iepazinās Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes dekāns Vitālijs Zelčs, pasniedzēji Laimdota Kalniņa un Ivars Strautnieks, sniedzot konsultācijas par reljefa veidošanās vēsturi, augsnēm, sastopamiem minerāliem, augu valsti senatnē. Izrakumu laukumu un akmeņu kaudžu šķērsgriezumu profilos kvartārvides laboratorijas speciāliste Laimdota Kalniņa ņēma augsnes paraugus putekšņu analīzēm. Šāda analīze izdarīta arī 19. kaudzē no parauga, kas līdzās vietai, kur atrada pieminēto māla trauka lausku. Putekšņu analīžu pirmie dati liecina, ka augsnes slānis šeit veidojies mūsu ēras I un II gadu tūkstotī, bet mūsdienām tuvākajos gadsimtos ar zemkopību saistīta darbība šeit nav notikusi. Virsējā augsnes māla kārta uzrāda mežu. Ar kultūraugiem saistītie putekšņi konstatēti augsnes slāņa dziļākajā daļā ap 20 - 40 cm dziļumā. Tie ir miežu un rudzu putekšņi, tāpat nezāļu sporas un putekšņi, kas Jauj pieņemt, ka šeit pastāvējuši nelieli tīrumi. Analīze konstatētā augu valsts atbilst mūsu ēras I gadu tūkstotim. Precīzāku datējumu dos paņemto ogļu paraugu radiokarbonu analīzes. Pašreiz to veikšanai trūkst līdzekļu. Tā kā Pokaiņu mežā akmeņu kaudžu skaits nav mazāks par tūkstoti, tās, domājams, veidojušās ilgākā laika posmā. Varam teikt, ka Pokaiņu arheoloģiskos izrakumos 1996. gada vasarā izpētītajā teritorijā kaudžu veidošanās sākums attiecās uz mūsu ēras I gadu tūkstoša pirmo pusi un vidu, visticamāk, uz 2. - 6. gadsimtu, - vienlaicīgi ar Pokaiņos un to apkārtnē esošajiem uzkalniņkapiem. Šeit atradušies seno zemgaļu tīrumi. Turpmākā pētniecībā varētu noskaidrot to veidu, rašanās sākumu un vēlākos posmus. Šī pētniecība mūsu senvēstures izzināšanas un rajona goda dēļ būtu turpināma. 29. septembrī Pokaiņus apmeklēja Eiropas Arheologu asociācijas 2. kongresa dalībnieki, kuri apliecināja mūsu atklājumu līdzību ar Ziemeļeiropā - Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā - pēdējos 30 gados pētītajām agrārām sistēmām. Kopš 80. gadu beigām senie tīrumi pētīti Ziemeļrietumu Igaunijā. Šo izrakumu vadītājs Valters Langs ir apsolījis apmeklēt Pokaiņus. Akmeņu kaudzes mazākā skaitā, ir reģistrētas Lietuvā - Žemaitijā un Žeimeļa apkārtnē. Ir informācija par līdzīgām kaudzēm Sēlpils apkārtnē. Taču pēc mūsu nelielajiem izrakumiem Pokaiņu mežā nevar uzskatīt jautājumu par viennozīmīgi atrisinātu. Ja runājam par vēl nepētīto akmens kaudžu rajonu, kur tās sastopamas ļoti šķēršļotā apvidū un satur pārsvarā prāvāka izmēra akmeņus, pieļaujams, ka 13./14. - 16. gadsimtā te, iespējams notikusi organizēta akmeņu vākšana piļu celtniecībai, kas nezināmu iemeslu, dēļ nav realizēta. Šajā apkārtnē, iespējams, atklāsies arī senā kulta objekti. Sevišķa uzmanība pievēršama dižakmeņu apkārtnei, avotiem. To apzināšanā daudz darījusi Rasmas Rozītes organizētā entuziastu grupa. Šie ļaudis palīdzēja ekspedīcijai sagatavot apkārtni uzmērīšanai, iezīmējot dabā grūti pamanāmās akmeņu kaudzes ar speciāli sagatavotiem mietiem. Izrakumu vietas tuvāko apkārtni 16. novembrī uzmēroja Rīgas Tehniskās universitātes docents Jānis Klētnieks. Nav izslēgta ari seno dzīvesvietu kultūrslāņa vai vēl nezināmu senkapu atklāšana. Veicot kailcirtes, šie pieminekļi ietu bojā. Ar mežsargu Aivaru Klūgu esam vienojušies, ka kailcirtes un meža aršana kategoriski noliedzama tajos Pokaiņu meža kvartālos, kur šobrīd reģistrētas akmeņu kaudzes, kā arī tajos kvartālos, kur ir jau agrāk reģistrēti un valsts aizsardzībai pakļauti uzkalniņi - kapi. Pieļaujamas agrās kopšanas, krājas kopšanas un sanitārās izlases cirtes. Māris Atgāzis, Pokaiņu arheoloģiskās ekspedīcijas vadītājs „Zemgale” 1997. gada 4. janvārī.